MoDo:Blog

Human nature in all it's FUBAR beauty.
February 5, 2009

Viena cilvēka pārdomas (fragments)

No e-pasta

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netika slēgtas, un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā, braukājot ar riteni, galvu bāzt ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.

Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni konfekšu kastes lieluma TV ekrānā, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…

8 Comments to “Viena cilvēka pārdomas (fragments)”

Leave a Comment



Switch to our desktop site