Smaga diena, un gara arī. Tad nu to, kas lija pāri malām, saslaucīju ar virtuālo papīru:
Augums, kas apmāna ar vienkāršību un sadragā ar skaistumu brīdī, kad to vismazāk gaidi.
Acis, kas bez vilcināšanās saredz visu to, kas jau norakstīts kā neredzams. Saredz pat tad, kad neskatās.
Būtne, kas pieprasa maigāko no rūpēm un skarbāko no iegūšanām; skaistāko, ko vari radīt un zemiskāko, uz ko esi spējīgs.
Tā es sevi piemānu, ka esmu izdarījis ko produktīvu. :D Teksts nāk no kāda cita autora ļoti veca blogieraksta ar tādu pašu nosaukumu. Mūzika savējā, neticami nazālā balss — arī. ;) Ņemiet nu par labu.
Ierakstu “Līdz piektdienai… noderēs”
Modus Operandi – Līdz piektdienai… noderēs
Cienījamie pasažieri
Vilciens numur viensarpus
Brauc līdz stacijai
Piektdienas rīts
Uzvelciet cimdus
Piesprādzējiet acis
Pielīmējiet plakstiņus
Un klusējiet…
{1}[x2]
Apkalpe iesaka paklusēt
Lai balsene neaizsalst
Nākamās pieturas
Nebūs
Jauna, kurpēs sarkanās
Ugunskuru kurina
Jo vajag rožu pelnus
Ko paņemt līdz
Vilcienam ir viena puse
Kreisās viņam nav
Un sliežu arī nav
Un nevajag
{2}[x2]
Puse vilciena aizvedīs
Uz pasaules galu
Katram savu
Piedošanu
{1}{2}[x2]
Pasākums pārcelts uz projektu sadaļu. Informācija, komentāri, viss pārējais — tur, šeit viss ir ciet.
Follow