Viena neizpratnes laiviņa, kas nu nekādi nav aizstūmusies līdz jēdzīga izskaidrojuma krastam: kādā rakā praktiski vienmēr, paziņojot par bērna piedzimšanu, tiek pieminēts viņa svars un augums (jo īpaši, ja tas notiek rakstiski)? OK, varbūt piedzimst kāds zilonēns vai ezītis, tad var visi pašausmināties par, attiecīgi, 5 vai 0.5 kilogramiem vai 50/5 centimetriem, fine. Bet nu nav taču. Tāpat 90%+ ir vidējās normas robežās. Nu tad nafig? Kurš vēl bez tuvākajiem radiniekiem (un tās vienas tantes — laimīgi tie, kas nezina, par ko runa) to vispār atcerēsies ilgāk par 10 minūtēm? Nav jau tā, ka tur būtu kas slikts, vienkārši bezbožna neizprotami, kāpēc tik absolūti nesvarīgas (ja ir normas robežās) detaļas ir kļuvušas par ģimenes pieauguma paziņojumu neatņemamu sastāvdaļu.
27.03.1212
27.03.1212
KKKK (Kārtējais Ku-Kū Klients)
Klients sašutis, jo atklājis mūsu uzņēmuma evil master plan:
1. Ielauzties klienta mājas datorā, nospert kādu random bildi.
2. Sagaidīt, kad tas pats klients pie mums pasūta produktu ar citu bildi, un aizstāt to ar nozagto.
3. ?????
4. PROFIT!!!
Pilnīgi nopietni. Prasa rakstisku paskaidrojumu, kāpēc mēs esam ielauzušies viņa mājas datorā un nodrukājuši bildi no tā desktopa, nevis to, kuru klients pasūtīja. #KurTadiRodas
(Loģiski, ka patiesībā klients pats ielādēja abas bildes, un sajauca, kuru pasūta. Bet bļaustīties un draudēt ar policiju jau, protams, ir vienīgais iespējamais veids, kā sākt apstākļu noskaidrošanu.)
25.03.1212
Recenzija: Shamus Young “The Witch Watch”
[Recenzijas oriģināls (angliski)]
Man tiešām gribējās, ka man šī grāmata tiešām patiktu. Un ne tikai gribējās, es arī sagaidīju, ka tā arī būs — pat bez tā, ka vispār fanoju par Šeimusa darbiem, viņa iepriekšējos stāstus — “Free Radical” un “How I Learned” izlasīju ar lielu aizrautību un sajūsmu.
Viņa rakstības stils parasti ir lieliski līdzsvarots — īss, bet ne strups, plūstošs, bet viegli izsekojams un detalizēts, nekļūstot nevajadzīgi liekvārdīgs.
Tāpēc visai negribīgi esmu spiests atzīt, ka “Raganu sardze” man atstāja vairāk manuskripta, nekā pabeigtas grāmatas iespaidu. Vai varbūt bērnu grāmatas.
Bet vispirms atzīmēšu šo to no pozitīvā, lai nesanāk pavisam drūmi (jo kopumā jau man grāmata patika, tikai mazāk, nekā es biju cerējis). Sižets ir aizraujošs un strauji uzņem apgriezienus jau no pirmās lappuses — nekādu garu ievadu “par un ap”, ko izturēt, sākam uzreiz ar atspērienu — mironis tiek uzcelts no kapa, ātri tiek secināts, ka viņš ir sajaukts ar citu mironi, un tūlīt jau arī parādās Raganu sardze un galveno varoņu dēkas var sākties. Darbība notiek alternatīvā vēsturē, kur maģija ir normāla (kaut aktīvi apkarota) pasaules sastāvdaļa; pasaule ir ļoti pārdomāta un labi izstrādāta, un lasītājs ar to tiek iepazīstināts neuzbāzīgi, bez teksta blāķiem vairāku lappušu garumā (prasmīgi pielietots “rādi, nevis stāsti” princips, kas ir tik svarīgs autora profesionālajā karjerā — videospēļu izstrādē). Tāpat priecē arī spēcīgā un patstāvīgā galvenā varone (viena no trim) Alise, un, kas vēl jo patīkamāk, ka viņa ir saprātīga spēcīgā un patstāvīgā varone. Pārāk daudzās grāmatās (filmās, spēlēs, stāstos) patstāvība un spēcīgs raksturs sieviešu gadījumā tiek novienādots ar stūrgalvīgu pārgalvību.
Tā kā grāmata noteikti ir izlasīšanas vērta, jo īpaši, ja pērk digitālo versiju pa 5 dolāriem — nauda nebūs izmesta veltīgi. Tomēr, ne viss ir rožani.
Lielākā daļa dialogu šķiet neveikli un nedzīvi, un varbūt tāpēc gandrīz neviens no grāmatas personāžiem (izņemot vienīgi Gilberta māti, interesantā kārtā) nešķiet līdz galam atstrādāts, tie šķiet kaut kur pa vidu starp vaska figūrām un dzīviem cilvēkiem. Ar laiku šis “viņu te tā līdz galam īsti nav” iespaids mazinās, bet pilnībā neizzūd. Tāpat arī daudziem tiešās runas gadījumiem prasījās emocionālu “apvalku”, t.i., kādu piezīmi par runātāja sejas vaibstiem vai ķermeņa valodu.
Līdzīga “ne līdz galam šeit” problēma ir arī par pašu “Raganu sardzes” pasauli. Apmēram pirmās divas trešdaļas grāmatas nepamet sajūta, ka sekoju līdzi mazbudžeta teātra iestudējumam, nevis lielai, dzīvai pasaulei. Neesmu literāts un vēl jo mazāk kritiķis, tāpēc nemāku spriest, kur ir vaina, taču līdz grāmatas beigu daļai pasaule ap galvenajiem personāžiem šķiet kā atrodama kaut kur aizkulisēs, par spīti acīmredzami milzīgajam darbam, kas ieguldīts tās veidošanā — no vispārīgās sociopolitiskās situācijas līdz pat maģijas darbības zinātniskajiem principiem. Tikai uz pašām beigām, kad notikumos sāk iesaistīties arvien vairāk cilvēku, arī pasaule kopumā tā kā savācas un atdzīvojas.
Es gan gribētu pieminēt arī vienu apstākli, kas varētu būt negatīvi ietekmējis manu grāmatas uztveri. Reizē ar “Raganu sardzi” es lasīju (klausījos audiogrāmatu) Dianas Gabaldonas “The Fiery Cross” un diez vai spēju kaut vai neapzināti nesalīdzināt grāmatas savā starpā. “Liesmojošais krusts” ir daudz lielāka apjoma darbs, sarakstīts daudz detalizētāk, nemaz jau nerunājot par to, ka tā ir piektā grāmata sērijā, ar veselu četru grāmatu vēsturi personāžu un pasaules izstrādē un lasītāja pieradināšanā. Salīdzinājumā ar tādu milzu monstru, “Raganu sardze” var nepelnīti šķist vienkārša un sasteigta.
Kopumā es domāju, ka “Raganu sardze” būtu lieliska kā bērnu grāmata (jo īpaši bērniem, kam patīk piedzīvojumu stāsti, kuros gandrīz nav neviena atelpas brīža), bet arī pieaugušajiem noteikti nebūs žēl to 5 dolāru. Vienīgi nevajag gaidīt no tās pārāk daudz (kā, acīmredzot, to pamanījos izdarīt es).
21.02.1212
You and the Devil
What do you if you wake up one day and see the Devil snarling in your face?
Do you spit? Shout defiance? Make a thousand threats and die courageously?
Or do you cower and beg for mercy? Offer a bargain in exchange for your life? Give up every last ounce of your dignity for another moment of life.
No, I think not. Making binary choices is doing business on the Devil’s terms.
If you ever do wake up one day and see the Devil snarling in your face, you reach out with one hand, put your thumb between your first and middle fingers, and laugh: “I’ve got your nose! I’ve got your nose! I’ve got your goddamn nose, you stupid metaphor for all human evil!”
Then do an armpit fart.
If there really is such a thing as the Devil, it stands to reason those would be the kinds of things he is afraid of. All the things that take away the power that we’re accustomed to giving him.
15.02.1212
Bērns
Šovakar skatos vecos sacerējumus. Šim konkrētu sarakstīšanas datumu nevaru atrast. Orientējoši kur ap 2003-2006.
Pulkstenis sit, sit laiku, spārda to un met pret pelēkajām sienām, cenšoties vai arī necenšoties trāpīt mana nedzimušā bērna sāpju un aizvainojuma pilnajiem, apvainojošajiem kliedzieniem. Pulkstenis sit, spārda un mētā, it kā laiku varētu nosist, nospārdīt vai iztriekt cauri sienai. Kliedzieni turpina lidot, atsisties pret sienām kā biljarda bumbiņas pret gumijotu galda malu, un saduras ar pulksteņa izvaroto laiku, sasien to un top tā sasieti. Sekundes miljonajā daļā tie ir visā laikā – no vistālākās pagātnes, kuru pat dvēsele atceras miglaini, līdz vistālākajai nākotnei, ko tā var nekad nepiedzīvot.
Es stūrī saraujos čokurā. Pirms sekundes miljonās daļas tā bija vieta, no kuras bēgt, jo tur visbiežāk trāpīja laiks un bērna raudas, taču nu jau ir vienalga. Ir vienalga, kad sāp tik ļoti, ka tu vairs nevēlies pat būt miris. Sāpju ir tik daudz, ka tās kā bieza sega pārveļas man pāri, sargājot no domu aukstuma kā sniegs sargā augus no temperatūras maiņām. Sāpes izolē mani no galvenā traucēkļa, visļaunākā ienaidnieka, kurš nekad neļauj atskatīties uz bērnu, aizbildinoties ar pagātnes atsaukšanas nelietderību un pasargāšanu no sāpēm. No sevis.
Cauri tumsai es dzirdu šņukstus. Kaut gan sāpju sega ir visapkārt, tā sākas tur, tieši tajā vietā, kur tumsa beidzas, tieši tur, kur es nevaru saskatīt, tā nav šo šņukstu iemesls. Es esmu.
Noliecies pār mazo radībiņu, kas sarāvusies čokurā raud, paslēpusi seju savās mazajās, līdz galam neattīstījušajās rociņās, es viegli pieskaros bērna plecam. Viņš nepakustas, tikai raudas uz brīdi pieklust.
“Kādēļ tu neļāvi man piedzimt, tēt?” caur asarām izšņukstētais jautājums stingri satver nazi, kurš veselu mūžību stāvējis iedurts manā sirdī. Viena kustība, un viss beigtos – vai nu ar dzīvi, vai nāvi. “Tu zini, kā es priecājos par iespēju dzīvot. No brīža, kad es vēl biju tikai mazs dīglītis, es priecājos par iespēju dzīvot. Es darīju visu, lai ātrāk varētu izaugt, bet neko nesasteidzu. Es negribēju piedzimt par ātru, negribēju, lai man kā trūktu, es gribēju, lai tu vari ar mani lepoties, tēt! Lai es būtu pilnīgs, tāds, kādu tu mani gribi redzēt, tēt, ak, ja vien tu spētu sajust! Sajust to prieku, ko es glabāju savā sirdī, to laimi, ko jutu, kad iedomājos, kā nākšu pasaulē un kā tu pasmaidīsi mani ieraudzījis! Sajust to svētlaimi, ko jutu es, iedomājoties tevi ar lepnumu sakām “Mans dēls!”, ak, tēt! Kādēļ gan tu neļāvi man piedzimt? Kādēļ tu pacēli roku pret mani, savu dēlu, un nokāvi? Vai es nebiju gana labs? Es varēju laboties, tēt, es varēju laboties! Tev pietiktu pateikt vienu vārdu, tēt, un es kaut par šūnu atpakaļ kļūtu, lai varētu sākt no gala, lai varētu kļūt tāds, kāds es tev patiktu! Es būtu kaut nomiris, lai vēlreiz piedzimtu tāds, kādu tu vēlētos mani redzēt, tēt! Nav nekā tāda, ko es nedarītu, lai tu ar mani lepotos, tēt… bet kādēļ? Kādēļ tu neko neteici, tikai klusējot pēķšņi novērsies? Tu zini, ka es nevaru piedzimt, ja tu to man neļauj… bet es nevaru arī nomirt, līdz galam nepiedzimis, jo arī to tu man neļāvi! Tu vienkārši pagriezi man muguru, tu iesviedi mani aukstā tumsā, kur es salu, neko neredzēdams ar acīm un nejuzdams ar garu… es visu laiku tevi gaidīju… es zināju, ka tu nāksi, es neticēju, ka tu varētu uzgriezt man muguru, es taču biju tavs! Daļa no tevis, tev bija jānāk! Es saucu tevi, tēt, es saucu tevi līdz vairs nespēju, es kliedzu līdz manas lūpas izkalta un rīkle kļuva jēla; es meklēju tevi, tēt, es skrēju līdz manas pēdas kļuva jēlākas par rīkli un ceļi vairs nespēja iztaisnoties; es stiepu rokas, tēt, stiepu, līdz tās izrāvās no pleciem un es vairs nevarēju tās pakustināt! Es gaidīju, kad tu tās satversi, ka tavs smaids padzīs tumsu, it kā tās nekad nebūtu bijis, un es varēšu piedzimt, tava smaida sildīts un aplaimots, dzīvot tev blakus un darīt pasauli gaišāku ikreiz, kad tu uz mani palūkotos, tēt, jo es būtu daļa tevis – es krātu sevī tikai gaišo, lai tev vienmēr būtu prieks manī lūkoties, tēt! Bet tu nenāci. Manas lūpas palika izkaltušas, mana rīkle un pēdas – jēlas, un rokas turpināja gulēt uz zemes, jo es nespēju nedz piecelties, nedz pakustināt tās. Kādēļ tu negribēji, lai es piedzimstu? Tu radīji mani ar tādu laimi un mīlestību, par kādu vien bērns var sapņot, tu devi man gaišumu kas miljoniem, miljardiem reižu pārspēja jebkuru kosmosa sauli visā esības laikā un telpā, tu mani iedēstīji kā gaismas sēklu, kas būtu izaugusi par spožāko gaismas ciedru tavā dvēseles dārzā, tēt! Kādēļ tu nocirti tam galotni, neļaujot nedz dzīvot, nedz mirt? Kādēļ tu uz visiem laikiem ieslodzīji mani šeit – aizmirstības tumsā, izkropļotu un nevarīgu, sāpēs un vientulībā? Kādēļ tu nenogalināji, ja jau man nebija lemts piedzimt, tēt, kādēļ!?”
Ko lai atbild? Ko lai stāsta bērnam par cilvēku bailēm, šaubām un vājumu? Kā lai pastāsta nedzimušam bērnam par ļaunumu, kas mīt pasaulē? Kā lai paskaidro bailes un to radīto nevarību? Kā lai liek nedzimušam bērnam saprast, ko nozīmē sāpju un pazemojuma sēkla, dēstīta vēl pavisam jaunā sirdī, cītīgi laistīta ar ļaunuma strūklām, mēslota ar naidu un smidzināta ar neiecietību un vienaldzību? Kā lai paskaidro no šādas sēklas radušos augu, kas tikai pēc vairākām mūžībām (kas vienādas ar milisekundēm un gadu tūkstošiem) apturēts no tālākas augšanas, tomēr jau izstepis savas saknes visos domu un jūtu ceļos, visās asins strūklās un dzīvības sulas avotos. Kā lai paskaidro, “kāpēc”? Kā lai runā, kā lai pasaka nedzimušam bērnam, ka augu dēstija un kopa citi, bet es neliedzu tam augt. Kā lai atbild, kad viņš atkal jautās “kāpēc?”, ja es pats to nezinu? Iespējams, ka es biju pārāk vājš, iespējams, ka domāju, ka augs dos man spēku atriebties tā dēstītājiem, ES NEZINU!!! Kā lai paskaidro nedzimušam bērnam to, ko es nezinu?
Tu paliksi šeit. Tu paliksi šeit, aizmirstības tumsā, izkropļots un nevarīgs, sāpēs un vientulībā. Ja es tevi nogalināšu, melnais augs atkal ziedēs, un otrreiz es to vairs nespēšu apturēt. Bet, kamēr tas ir manī, tu nedrīksti dzimt. Augs dēstīs savas sēklas tevī, un augs kopā ar tevi, un to nevarēs iznīdēt, jo tas būs kļuvis par daļu no tevis. Tu paliksi šeit, un turpināsi raudāt un kliegt savās sāpēs un vientulībā, līdz kamēr es būšu uzveicis melnumu sevī, un varēšu tevi laist pasaulē. Pēc vairākām mūžībām, kas vienādas ar milisekundēm un gadu miljoniem.Es esmu sevi atradis. Es dzirdu, es jūtu, kā es salaužu tumšo sāpju kupolu, tuvojos sev un savam bērnam, sagrābju sevi, un vedu prom. Es aizliedzu sev ar viņu tikties. “Pagātne tikai traucē dzīvot. Tev ir jācīnās ar melno augu, nevis aiz sāpēm jāmeklē mīlestība.”
Pulkstenis vairs nespēj neko. Laiks mierīgi turpina savu plūdumu, un pulstenis turpina tikšķēt, vienmuļi monotonā ritmā atgremojot tos laika vilnīšus, kurus spēj norīt. Bērna raudas vairs nav dzirdamas, un klusuma garais īlēns, izdurts no vienas auss līdz otrai, sāpīgi vibrē, liekot smadzenēm pulsēt līdzi, ritmiski sitoties pret galvaskausu.
Esmu atkal normāls.