Aug 24

Palīdzība

Uzgāju pirms laika, vazājoties pa vietējiem tīkliem. Pārpublicēts ar autores atļauju.

Es esmu bijusi pašnāvnieciska cilvēka kruķis. Es esmu jutusies pašnāvnieciska. Ļoti bieži, runājot par palīdzības sniegšanu vai lūgšanu pēc palīdzības šādos gadījumos, tiek runāts par to, cik nozīmīgs var būt jebkurš kontakts, jebkura palīdzība. Nebūt vienaldzīgiem, nepievērt acis, kad redzi aizdomīgas/brīdinošas pazīmes, un meklēt palīdzību – meklēt palīdzību pie kāda, kam tu uzticies, vai zvanīt helpline numuriem.

Man ļoti, ļoti veicās ar to, ka man apkārt visbiežāk bija cilvēki, kam es rūpu, un kuri bija gana izglītoti, lai nepateiktu nepareizās lietas. Tomēr, kad viss sākās, es atrados valstī, kur nebija neviena, kam es rūpētu, un helpline numuri vai nu nestrādāja, vai sūtīja mani uz pārpildītu slimnīcas pieņemšanas telpu. Par laimi, man bija resursi un palīdzība, lai šo valsti atstātu un lidotu mājās, kur es meklēju profesionāļa palīdzību. Es satikos ar īsto profesionāli. Ar mani viss bija kārtībā. Bet tas prasīja vismaz divus telefona numurus, kas nestrādāja, un četrus cilvēkus, kas negribēja, lai es būtu viņu problēma – tajā svešajā valstī. Meklēt palīdzību nebija viena palīgā sauciena jautājums. Un tie bija vairāki mēneši darba.

Kad es kalpoju par kruķi kādam citam pašnāvnieciskam cilvēkam, es nepārtraukti viņu aicināju meklēt palīdzību pie profesionāļiem. Kad es vēlāk dzirdēju, kas tiem profesionāļiem par viņu bija sakāms, es jutos apjukusi, jo man tas nešķita ne profesionāli, ne palīdzoši, tomēr aicināju viņu turpināt. Galu galā viņu deportēja no valsts, kurā atradāmies, jo viens no šiem profesionāļiem kļuva paranojisks, uzskatīja, ka ir apdraudēts, un panāca mana klibā drauga aizlidošanu. Es aicināju viņu meklēt labāku profesionāļu palīdzību. Galu galā atbilstošs profesionālis tika atrasts. Cīņa joprojām turpinās, un tā nebija viena profesionāļa jautājums. Tā prasīja ļoti daudz uzticības, ka kaut kur tur ārā ir kāds, kas tomēr mācēs palīdzēt.

Kad es kalpoju par kruķi savam klibajam draugam, es biju pārgurusi. Es daudz raudāju, meklēju palīdzību, mans klibais draugs uz mani kliedza, ka es nedaru pietiekami. Būt par kruķi manam draugam bieži vien nebija patīkami. Es zinu, ka nekad to nedarītu vēlreiz – ne tādā formā, kā toreiz. Es zinu, ka izglābu dzīvību, kad visi profesionāļi atkal un atkal pievīla. Es zinu, ka biju tas cilvēks, pie kura griezties pie palīdzības. Es nezinu, kas būtu noticis, ja manis nebūtu. Varbūt būtu citi cilvēki. Bet varbūt visiem tobrīd tas būtu bijis par grūtu.

Man bija vēl viens draugs ar kuru es pārtraucu runāt, jo man bija par grūtu. Draugs uzvedās toksiski, un, lai arī bija pilnīgi skaidrs, ka ir vajadzība palīdzība, un notiek kaut kāds self-harm, es to vairs nevarēju un negribēju pacelt. Es kādu laiciņu runāju par profesionāļiem, bet, kad tas nesasniedza dzirdīgas ausis, es aizgāju no sava drauga dzīves. Es nezinu, kā manam draugam iet. Dažreiz cilvēki, kuriem vajag palīdzību, tevī neklausās, un palikt blakus ir pārāk kaitīgi tev pašam.

Un tad vēl ir citi. Facebook laiku pa laikam garus ierakstus raksta meitene no citas zemes, kurai kāds ir ļoti nodarījis pāri – izklausās, ka viņa cieš, bet es nespēju saņemties nepievērt acis, jo man viņa patiešām nepatīk. Es negribu klausīties viņas stāstus, jo tie man šķiet naivi un stulbi. Kad biju ar viņu vienā valstī, viņa vazājās manā redzeslokā ar dumju, iztapīgu smaidu uz lūpām, nespēja uzturēt nevienu sarunu un iederēties nevienā grupā. Dienā, kad man bija kaut nedaudz spēka ar viņu sarunāties, viņa uzreiz izgāza man virsū savu dzīvesstāstu un sāka raudāt. Es nespēju saņemties, lai viņai pieskartos. Es sēdēju, skatījos kā viņa raud, un teicu: “That sucks, I’m sorry.” nedzīvā balsī. Un tad es teicu: “I’m sorry, I need to go. Are you going to be okay?”

Ne vienmēr palīdzēs pirmais, kam tu palūgsi palīdzību. Ne vienmēr palīdzēs profesionālis. Ne vienmēr gribēsies palīdzēt kādam – dažreiz tas būs pārāk grūti, pārāk toksiski, un dažreiz tev tas cilvēks gluži vienkārši nepatiks. Citi cilvēki nav glābšanas riņķi, un viņiem tādiem nav jābūt (lai arī profesionāļus par sliktu darbu, manuprāt, vajadzētu nedaudz atspārdīt). Es neesmu piedzīvojusi, kas notiek, ja neviens neatsaucas. Bet tas nav tik vienkārši, kā tikai palūgt palīdzību – iespējams, būs jālūdz vairākas reizes, un iespējams, ka palīdzībai būs tevi jāpasūta piecas mājas tālāk, ja tu būsi toksisks sūda gabals vai vienkārši nebūsi gana mīļš.

Tas ir daudz sarežģītāk nekā pirmajā brīdī šķiet, un šķiet neglīti, ka tas ir tik sarežģīti, bet

A) tev ir jāspēj pajautāt vēlreiz – citam cilvēkam – un meklēt īsto profesionāli, līdz tāds atrodas;
B) tu drīksti pateikt, ka tu nevari palīdzēt.

May 10

Piedzīvojums ar mandelēm, jeb es esmu idiots

Bet, ja mēs kaunēsimies runāt par savām stulbībām, tad kas gan mums vispār būs, ko teikt? :)

  • 2. maijs bija priekšvēstnesis. Konkrēti kakls vēl neko neteica, bet visu dienu gan ķermenis, gan prāts jutās novājināts kā zem svina segas. Vainoju vairāku apstākļu apvienošanos — 29.-30. aprīļa balli līdz 6:00 rītā, vizināšanos ar velo pa pilsētu saulainajā, bet vējainajā pirmdienā, kas beidzās ar aukstu ledus kokteili (parasti es nekad neņemu neko ar ledu un vēl pieskatu bārmeņus, kas ieraduma pēc mēdz ielikt tik un tā) nu jau vairs ne saulainā, bet ne mazāk vējainā bāra terasē. Ap vakaru sāku just, ka ar kaklu kaut kas nav labi, bet nevarēju saprast, kas tieši.
  • 3. maijā kakls sāpēja jau diezgan konstanti, bet ne tik ļoti, lai baigi traucētu. Saguris un drusku īgns dēļ sāpēm, pavadīju ne pārāk produktīvu darba dienu un vakarā ar draugiem devos uz “Svešo” dubultseansu. Tā laikā laimīgi iztriecu enerģijas dzērienu un poēc tam ap vieniem naktī kopā devāmies uz bāru, kur līdz kādiem pusčetriem no rīta jautri pavadīju laiku ar kompāniju un (šoreiz gan bezledus) kokteiļiem. Pēc kā, protams, ar kājām uz mājām dzestrā pavasara naktī.
  • 4. maijā kakls jau kļuva reāli kaitinošs, bet nekas tāds, ko Ibumetīna tablete nenoliktu pie vietas. Draugs atgādināja, ka tā ir ceturtdiena, un ceturtdienās ir jāiet uz Armory bāru Vecrīgā. Bet kā gadijās, kā nē, Armory bārs 18:00 izvērtās par 7th Bar un Vecrīgas pabriesmīgo kebabnīcu kaut kur ap pusnakti un tas, savukārt, par Lokālu Veldze Āgenskalnā kaut kur ap pusdiviem. Tā nu atkal attapos, jau trešo dienu pēc kārtas pārrodoties mājās agrā rītā, vieglā reibumā un šoreiz vēl uz velosipēda, kas, kā visiem zināms, ir labākā lieta, ko aukstās, vējainās naktīs nodarīt sāpošam kaklam.
  • 5. maijā jau vajadzēja divus Ibumetīnus, lai ēdiena rīšanas sāpes no diezgan riebīgām dabūtu uz “var pieciest”. Gudrais MoDo, to saprasdams, protams, palika mājās, miera režīmā, visu dienu gultā un atpūt…

    Ar Ibumetīniem bruņojies, ņēmu draugus opā un rukājām prom uz Salaspili, saspēlēt galda spēles un panašķoties ar junk food. Šoreiz vismaz alkohola nebija (jo pie stūres) plus uz vakaru konstantā cīņa ar kaklu sāka nogurdināt un atgriešanās mājās bija salīdzinoši laicīga. Diemžēl tas vairs maz ko varēja glābt…
  • 6. un 7. maijs Pagāja arvien pieaugošās ciešanās. Līdz svētdienas pusdienlaikam jau jebkura siekalu norīšana lika sāpēc sarauties visam ķermenim, un tikai pēc 3 Ibumetīnu nodabūšanas lejā (~pustoras stundas mocību), bija iespējams ieēst zupu vai padzert tēju ar joprojām spēcīgām, bet pieciešamām sāpēm (atšķirībā no pirms-Ibumetīna, kas diezgan burtiski gāza no gājām un rāva rokas krampjos). Abas dienas pagāja praktiski tikai guļot un pieceļoties paēst no rīta un vakarā. Interesanti, ka kaut kur sestdienas vidū gan es vēl jutos gana labi, lai atsāktu bakstīt ģitāru, ko neesmu aizticis nu jau kādus gadus 3 vismaz. Varbūt iekaisums sasniedza arī smadzenes drusku.
  • 8. maijā no rīta tika sazvanīts ģimenes ārsts, kas varēja pieņemt ne ātrāk kā dzīvajā rindā nākamajā dienā ap 14:00-15:00, uz ko arī pieteicos. Bet sāpes nu jau bija tik trakas, ka trešo Ibumetīnu iedzert vairs nebija spēka un ar diviem nepietika, lai uzņemtu vairāk par trim karotēm zupas visas dienas laikā. Pret vakaru pat man bija skaidrs, ka atlikt vairs nav ko, un ar Ances palīdzību un Taxify starpniecību nokļuvām vispirms ARS diennakts dežūrdaļā, kur divu sekunžu apskates rezultātā mums uzreiz pateica, ka tas ir nopietns sastrutojums mandelē, paveicies, ka nav izaugusi lielāka/straujā un es neesmu vnk nosmacis kaut kur uz vietas pāris minūšu laikā, un tur tikai ķirurgs var ķerties klāt izgriezt, un nosūtīja uz Stradiņiem.

    Dažas stundas pagāja tur, kamēr mani uzņēma, apskatīja, ar minimālu anestēziju, mēreni iespaidīgām sāpēm, ļoti iespaidīgu adatu un maksimāli kaitinošu “nevajag baidīties” brīdī, kad no sāpēm metāla trauks manās rokās sāk locīties, no manas pilnu nedēļu mocītās mandeles tika izvilkti 6 mililitri augstākās kvalitātes un viskozitātes (nu ar kaut ko taču ir jāpalepojas) strutu (mērogam — standarta D vitamīna pilienu pudelīte ar 1000 pilieniem ir 10 mililitri). Es nezinu, vai tas ir daudz. Priekš mana 5cm apkārtmēra kakla — šķiet, ka pietiekami. Ārsts pateica, ka būs jāpoerē nost, nosūtīja uz analīzēm un tad uz stacionāru palikt pa nakti.

  • 9. maijs. No rīta neilgi pēc brokastīm (kuras man nedeva, jo paredzēta operācija) mani apskatīja man nozīmētā ārste. Vēlreiz veica strutu nolaišanas operāciju, kas šoreiz sāpēja krietni mazāk, bet varbūt tas tāpēc, ka strutu vairs nebija. Ārste ar to acīmredzami nebija mierā, jo paņēma mazliet dīvaina paskata šķēres un ar vieglu pacilājumu balsī teica “es tagad izgriezīšu to dūriena punktu lielāku, lai viņš ilgāk paliek vaļā un nedzīst”. Un tikpat raiti un profesionāli ķērās klāt darīt precīzi to, ko solīja. Šoreiz man pīli neiedeva (mācās no kļūdām) un krēsla stieņu salocīšanai sāpju tomēr pietrūka. Toties labās ziņas — operēšana nav pilnīgi neizbēgama. Kaut arī atkārtošanās risks ir lielāks nekā neatkārtošanās, nekad iepriekš nopietnu kakla iekaisumu vai traumu man nav bijis un kopumā esmu pārsteidzoši veselīgs frukts par spīti savam dzīvesveidam un izklaides paradumiem, tāpēc ir cerības ierakstīties mazākumā un atstāt šo gadījumu aiz muguras kā vienkārši “vienreiz iekaisa, bet viss beidzās labi”. Nu, vai arī atlikt operāciju uz vēlāku laiku, kad var saplānot dzīves pauzi uz divām nedēļām, ko tas prasītu. Palikām pie tā, ka mani atsās vēl uz dienu, lai nākamajā rītā novērtētu vēlreiz.
  • 10. maija rītā saņēmu atkārtotu iepriekšējā rīta procedūru. Duršana, kas arī šoreiz nekādas strutas neatrada, jau bija kļuvusi gandrīz pierasta, bet “caurumu šoreiz nāksies izgriezt vēl lielāku, jo rīt un parīt to mēs jebkurā gadījumā nedarīsim”. Labi, ka arī šoreiz man nebija “pīles”, jo man grūti pateikt, kādā formā tā būtu salocījusies un kur nonākusi. Lepoties varu vien ar to, ka kliegšanas vietā vienkārši ļoti internsīvi un, kā man likās, divdomīgi elsoju. Varbūt izdevās likt kaut nedaudz nērti justies arī viņai, bet diez vai.
    Bet nu arī tas reiz beidzās, pēc tam atlika vien pāris stundas gaidīšanas un pāris papīru parakstīšanas, un devos mājās burtiski pusstundu pirms pusdienām (viltnieki). Tagad tuvāko nedēļu jāsaudzē sevi kopumā un kaklu jo īpaši, jādzer 4 dažādas antibiotikas, jāatskaitās ģimenes ārstam un jācer, ka pēc atkārtotas pārbaudes, par kuru tā arī nesapratu — pēc mēneša vai nedēļas (ārste teica vienu, dokumentā rakstīts otrs) viss būs vismaz tikpat labi, kā tagad, ja nepat labāk. Turam īkšķus vai kura ķermeņa daļa nu kuram ir ērtāka un patīkamāka, un nākamais, kurš man atnesīs dzērienu ar ledu iekšā, visticamāk dabūs viņu pa taisno sejā (izņemot bārmeņus, viņus es saprotu, ieraduma spēks). :D

Ar to noslēdzas pasākuma hronoloģiskā daļa. Ja vēl nav galīgi apriebies, te dažas pārdomas / piezīmes par tēmu.

  • Ar “input portu” ir domāta tā adata rokā, ko iedur un atstāj, lai varētu ērti ielaist zāles u.c., katru reizi nedurot pa jaunu. Man kā optimizācijas fanam tas šķiet viens no visbrīnišķīgākajiem izgudrojumiem. No regulāriem dūrieniem pakaļā gan tas tāpat neglāba. “Jālaiž muskulī” my ass (hehe), vienkārši neviena māsiņa taču nevar justies savu darbu padarījusi, ja pacientam kaut kas nesāp kaut vai nedaudz. :D

  • Šis tāds skumīgs novērojums. Protams, ka pieredzējušāks ārsts var nebūt tik ieinteresēts un uz pacientu orientēts, kā iesācējs. Bet nicīga, “tu esi par stulbu, lai saprastu, ko izvēlies, tā ir tikai formalitāte, ka tev piedāvā atlernatīvas, dari, ko es saku” attieksme (ne tādos vārdos, protams) nav patīkama jau pati par sevi; kad tai pievienojas diezgan acīmredzama neklausīšanās manis teiktajā, kad es atbildu uz tiešiem jautājumiem (“vai ir grūtības elpot?” “ļoti nelielas, un tikai guļot uz muguras, jo tad vairāk jūt to sapampumu” 1 minūti vēlāk “bet kāpēc jums grūti elpot, no bailēm, ja?”), tad pat man nākas raukt pieri un prātā cilāt tādus vārdus kā “neprofesionālisms”.

Oct 26

Miera ķeblītis

Būšana mierā ar sevi ir ķeblītis ar četrām kājām:

  • Terapija man māca, ka es neesmu sačakarēts.
  • Draugi man māca, ka es neesmu neciešams.*
  • Partnere man māca, ka es neesmu nemīlams.
  • Nauda man dod laiku, mieru un iespējas mācīties.

*Un arī tad, kad esmu, tas ir OK.

Sep 20

Burvju mākslinieki ir pilnīgi nojūgušies

Tas ir oficiāli — burvju mākslinieki ir pilnīgi nojūgušies. Izpētīju vienu triku ar monētu, ko gribētu apgūt. Ja es to trenētos pāris stundas katru dienu, man vajadzētu 3-6 mēnešus, lai es to varētu izdarīt un vēl tikpat, lai tas sanāktu viegli un dabiski… Un pats triks no sākuma līdz beigām aizņem 3 sekundes.

Cik ačgārni jāsavijas smadzenēm, lai cilvēkam šķistu, ka tas ir adekvāts ieguldītā laika daudzums, skatoties pret iegūto rezutlātu? Ja jūties brīvi darbā ar datoru un esi draugos ar loģisko domāšanu, gada laikā var no programmēšanas analfabēta tikt līdz vismaz praktikanta līmenim… VAI ARĪ IEMĀCĪTIES, KĀ LIKT MONĒTAI PARĀDĪTIES TAVĀ ROKĀ, TU, ĀPRĀTA PAZUDINĀTĀ DVĒSELE!