What do you if you wake up one day and see the Devil snarling in your face?
Do you spit? Shout defiance? Make a thousand threats and die courageously?
Or do you cower and beg for mercy? Offer a bargain in exchange for your life? Give up every last ounce of your dignity for another moment of life.
No, I think not. Making binary choices is doing business on the Devil’s terms.
If you ever do wake up one day and see the Devil snarling in your face, you reach out with one hand, put your thumb between your first and middle fingers, and laugh: “I’ve got your nose! I’ve got your nose! I’ve got your goddamn nose, you stupid metaphor for all human evil!”
Then do an armpit fart.
If there really is such a thing as the Devil, it stands to reason those would be the kinds of things he is afraid of. All the things that take away the power that we’re accustomed to giving him.
21.02.1212
You and the Devil
15.02.1212
Bērns
Šovakar skatos vecos sacerējumus. Šim konkrētu sarakstīšanas datumu nevaru atrast. Orientējoši kur ap 2003-2006.
Pulkstenis sit, sit laiku, spārda to un met pret pelēkajām sienām, cenšoties vai arī necenšoties trāpīt mana nedzimušā bērna sāpju un aizvainojuma pilnajiem, apvainojošajiem kliedzieniem. Pulkstenis sit, spārda un mētā, it kā laiku varētu nosist, nospārdīt vai iztriekt cauri sienai. Kliedzieni turpina lidot, atsisties pret sienām kā biljarda bumbiņas pret gumijotu galda malu, un saduras ar pulksteņa izvaroto laiku, sasien to un top tā sasieti. Sekundes miljonajā daļā tie ir visā laikā – no vistālākās pagātnes, kuru pat dvēsele atceras miglaini, līdz vistālākajai nākotnei, ko tā var nekad nepiedzīvot.
Es stūrī saraujos čokurā. Pirms sekundes miljonās daļas tā bija vieta, no kuras bēgt, jo tur visbiežāk trāpīja laiks un bērna raudas, taču nu jau ir vienalga. Ir vienalga, kad sāp tik ļoti, ka tu vairs nevēlies pat būt miris. Sāpju ir tik daudz, ka tās kā bieza sega pārveļas man pāri, sargājot no domu aukstuma kā sniegs sargā augus no temperatūras maiņām. Sāpes izolē mani no galvenā traucēkļa, visļaunākā ienaidnieka, kurš nekad neļauj atskatīties uz bērnu, aizbildinoties ar pagātnes atsaukšanas nelietderību un pasargāšanu no sāpēm. No sevis.
Cauri tumsai es dzirdu šņukstus. Kaut gan sāpju sega ir visapkārt, tā sākas tur, tieši tajā vietā, kur tumsa beidzas, tieši tur, kur es nevaru saskatīt, tā nav šo šņukstu iemesls. Es esmu.
Noliecies pār mazo radībiņu, kas sarāvusies čokurā raud, paslēpusi seju savās mazajās, līdz galam neattīstījušajās rociņās, es viegli pieskaros bērna plecam. Viņš nepakustas, tikai raudas uz brīdi pieklust.
“Kādēļ tu neļāvi man piedzimt, tēt?” caur asarām izšņukstētais jautājums stingri satver nazi, kurš veselu mūžību stāvējis iedurts manā sirdī. Viena kustība, un viss beigtos – vai nu ar dzīvi, vai nāvi. “Tu zini, kā es priecājos par iespēju dzīvot. No brīža, kad es vēl biju tikai mazs dīglītis, es priecājos par iespēju dzīvot. Es darīju visu, lai ātrāk varētu izaugt, bet neko nesasteidzu. Es negribēju piedzimt par ātru, negribēju, lai man kā trūktu, es gribēju, lai tu vari ar mani lepoties, tēt! Lai es būtu pilnīgs, tāds, kādu tu mani gribi redzēt, tēt, ak, ja vien tu spētu sajust! Sajust to prieku, ko es glabāju savā sirdī, to laimi, ko jutu, kad iedomājos, kā nākšu pasaulē un kā tu pasmaidīsi mani ieraudzījis! Sajust to svētlaimi, ko jutu es, iedomājoties tevi ar lepnumu sakām “Mans dēls!”, ak, tēt! Kādēļ gan tu neļāvi man piedzimt? Kādēļ tu pacēli roku pret mani, savu dēlu, un nokāvi? Vai es nebiju gana labs? Es varēju laboties, tēt, es varēju laboties! Tev pietiktu pateikt vienu vārdu, tēt, un es kaut par šūnu atpakaļ kļūtu, lai varētu sākt no gala, lai varētu kļūt tāds, kāds es tev patiktu! Es būtu kaut nomiris, lai vēlreiz piedzimtu tāds, kādu tu vēlētos mani redzēt, tēt! Nav nekā tāda, ko es nedarītu, lai tu ar mani lepotos, tēt… bet kādēļ? Kādēļ tu neko neteici, tikai klusējot pēķšņi novērsies? Tu zini, ka es nevaru piedzimt, ja tu to man neļauj… bet es nevaru arī nomirt, līdz galam nepiedzimis, jo arī to tu man neļāvi! Tu vienkārši pagriezi man muguru, tu iesviedi mani aukstā tumsā, kur es salu, neko neredzēdams ar acīm un nejuzdams ar garu… es visu laiku tevi gaidīju… es zināju, ka tu nāksi, es neticēju, ka tu varētu uzgriezt man muguru, es taču biju tavs! Daļa no tevis, tev bija jānāk! Es saucu tevi, tēt, es saucu tevi līdz vairs nespēju, es kliedzu līdz manas lūpas izkalta un rīkle kļuva jēla; es meklēju tevi, tēt, es skrēju līdz manas pēdas kļuva jēlākas par rīkli un ceļi vairs nespēja iztaisnoties; es stiepu rokas, tēt, stiepu, līdz tās izrāvās no pleciem un es vairs nevarēju tās pakustināt! Es gaidīju, kad tu tās satversi, ka tavs smaids padzīs tumsu, it kā tās nekad nebūtu bijis, un es varēšu piedzimt, tava smaida sildīts un aplaimots, dzīvot tev blakus un darīt pasauli gaišāku ikreiz, kad tu uz mani palūkotos, tēt, jo es būtu daļa tevis – es krātu sevī tikai gaišo, lai tev vienmēr būtu prieks manī lūkoties, tēt! Bet tu nenāci. Manas lūpas palika izkaltušas, mana rīkle un pēdas – jēlas, un rokas turpināja gulēt uz zemes, jo es nespēju nedz piecelties, nedz pakustināt tās. Kādēļ tu negribēji, lai es piedzimstu? Tu radīji mani ar tādu laimi un mīlestību, par kādu vien bērns var sapņot, tu devi man gaišumu kas miljoniem, miljardiem reižu pārspēja jebkuru kosmosa sauli visā esības laikā un telpā, tu mani iedēstīji kā gaismas sēklu, kas būtu izaugusi par spožāko gaismas ciedru tavā dvēseles dārzā, tēt! Kādēļ tu nocirti tam galotni, neļaujot nedz dzīvot, nedz mirt? Kādēļ tu uz visiem laikiem ieslodzīji mani šeit – aizmirstības tumsā, izkropļotu un nevarīgu, sāpēs un vientulībā? Kādēļ tu nenogalināji, ja jau man nebija lemts piedzimt, tēt, kādēļ!?”
Ko lai atbild? Ko lai stāsta bērnam par cilvēku bailēm, šaubām un vājumu? Kā lai pastāsta nedzimušam bērnam par ļaunumu, kas mīt pasaulē? Kā lai paskaidro bailes un to radīto nevarību? Kā lai liek nedzimušam bērnam saprast, ko nozīmē sāpju un pazemojuma sēkla, dēstīta vēl pavisam jaunā sirdī, cītīgi laistīta ar ļaunuma strūklām, mēslota ar naidu un smidzināta ar neiecietību un vienaldzību? Kā lai paskaidro no šādas sēklas radušos augu, kas tikai pēc vairākām mūžībām (kas vienādas ar milisekundēm un gadu tūkstošiem) apturēts no tālākas augšanas, tomēr jau izstepis savas saknes visos domu un jūtu ceļos, visās asins strūklās un dzīvības sulas avotos. Kā lai paskaidro, “kāpēc”? Kā lai runā, kā lai pasaka nedzimušam bērnam, ka augu dēstija un kopa citi, bet es neliedzu tam augt. Kā lai atbild, kad viņš atkal jautās “kāpēc?”, ja es pats to nezinu? Iespējams, ka es biju pārāk vājš, iespējams, ka domāju, ka augs dos man spēku atriebties tā dēstītājiem, ES NEZINU!!! Kā lai paskaidro nedzimušam bērnam to, ko es nezinu?
Tu paliksi šeit. Tu paliksi šeit, aizmirstības tumsā, izkropļots un nevarīgs, sāpēs un vientulībā. Ja es tevi nogalināšu, melnais augs atkal ziedēs, un otrreiz es to vairs nespēšu apturēt. Bet, kamēr tas ir manī, tu nedrīksti dzimt. Augs dēstīs savas sēklas tevī, un augs kopā ar tevi, un to nevarēs iznīdēt, jo tas būs kļuvis par daļu no tevis. Tu paliksi šeit, un turpināsi raudāt un kliegt savās sāpēs un vientulībā, līdz kamēr es būšu uzveicis melnumu sevī, un varēšu tevi laist pasaulē. Pēc vairākām mūžībām, kas vienādas ar milisekundēm un gadu miljoniem.Es esmu sevi atradis. Es dzirdu, es jūtu, kā es salaužu tumšo sāpju kupolu, tuvojos sev un savam bērnam, sagrābju sevi, un vedu prom. Es aizliedzu sev ar viņu tikties. “Pagātne tikai traucē dzīvot. Tev ir jācīnās ar melno augu, nevis aiz sāpēm jāmeklē mīlestība.”
Pulkstenis vairs nespēj neko. Laiks mierīgi turpina savu plūdumu, un pulstenis turpina tikšķēt, vienmuļi monotonā ritmā atgremojot tos laika vilnīšus, kurus spēj norīt. Bērna raudas vairs nav dzirdamas, un klusuma garais īlēns, izdurts no vienas auss līdz otrai, sāpīgi vibrē, liekot smadzenēm pulsēt līdzi, ritmiski sitoties pret galvaskausu.
Esmu atkal normāls.
01.02.1212
Dažreiz slimnieki ir jāpamet
Interenetu nesen pāršalca stāsts: meitene uzzināja, ka viņas puisim ir vēzis, un no viņa izšķīrās, taču joprojām gribēja saņemt ļoti dārgo ($8000) Super Bowl pasākuma biļeti, kas bija viņai tika iegādāta pirms šķiršanās. Vēlāk gan parādījās informācija, ka puisis varētu būt stāstu ja ne pilnībā, tad daļēji safabricējis, bet ne par to šoreiz runa. Šis nav ne tuvu pirmas šāds stāsts, tāpēc tālāk mazliet vispārīgas filosofijas.
Reakcija paredzama — cilvēki nosoda, lamā, pārmet. Nepārsteidzoši, protams, bet tāpat kaitinoši, jo ilustrē aprobežotību, tuvredzību (lai neteiktu, ka vienkārši stulbumu), un no tās izrietošo agresiju un negativitāti. Negribas jau otrajā rindkopā ķerties uzreiz pie klišejām, bet jautājums rodas pats no sevis — cik no pārmetumu metējiem ir kaut mazākā nojausma, ko tas nozīmē — būt kopā ar vēža slimnieku? Nezinot visus lietas apstākļus, pametēju tikpat labi varētu slavēt — daudziem citiem cilvēkiem nepietiktu drosmes aiziet laicīgi, pat zinot, ka ilgi nespēs izturēt (un liela daļa par to pat neiedomājas). Labāk pieņemt lēmumu un aiziet uzreiz, nekā sagaidīt brīdi, kad to nāksies darīt piespiedu kārtā, salūztot zem situācijas svara. Pamest otru grūtas cīņas vidū ir daudz nekrietnāk un bīstamāk, nekā pirms tās.
Nav jau nekas nosodāms vai nesaprotams, ka mēs katrs gribētu dzīvot pasaulē, kur mūsu tuvie cilvēki ir neiedragājamas klintis, pie kurām vienmēr meklēt atbalstu grūtā brīdī. Bet arī citi cilvēki ir tikai cilvēki, un katram ir savi emocionālās stabilitātes, empātijas un grūtību izturības sliekšņi un pakāpes, ko ietekmē ļoti daudzi apstākļi. Par pašu slimnieku vēl var saprast — cilvēks, kuram tajā brīdī ir nopietnas problēmas un emocionāli pārdzīvojumi var arī nebūt spējīgs iejusties otra ādā, bet nevienam citam nav ne mazāko tiesību nosodīt, nezinot neko vairāk kā “uzzināja par slimību un pameta”.
Diemžēl — kā jau parasti — daudz vieglāk ir radīt prātā binārus labā un ļaunā tēlus, lai bez veselā saprāta piepūlēšanas un iespringšanas par tādām trivialitātēm kā “situācijas noskaidrošana” varētu ar putām uz lūpām, paštaisnu emociju uzplūdā slavēt vienu un zākāt otru. Tā ir tāda jauka, mierinoši vienkāršas pasaules fantāzija, kurā cilvēks, kurš pamet slimnieku, automātiski ir plānas ūsas virpinošs, cietsirdīgi smejošs ļaundaris, kuru var un vajag pārmācīt. Un nevis, piemēram, grūtībām nesagatvots jaunietis, kuram jau tā sirds lūzt un pasaule brūk, saprotot, ka nespēja panest pēkšņi uzkrauto nastu nozīmē neizbēgamas attiecību beigas un mīļotā cilvēka zaudēšanu.
P.S. Paņemot nost vēža aspektu — strīds par biļetēm ir parasts šķiršanās mantu sadales kašķis, kurš pat īsti nav pieminēšanas vērts.
30.01.1212
Sapnis: Ilgas pēc vienkāršības
Pirms apmēram mēneša man bija sapnis, kurā man tika paziņots, ka esmu notiesāts (bez tiesas prāvas, man piegādāja jau gatavu spriedumu) uz nāvi par noziegumu (laikam jau slepkavību), kuru nebiju veicis. Soda izpilde tika nolikta pēc mēneša.
Šonakt sapņoju, ka ir pienākusi pēdējā diena pirms soda izpildes. Mēnesis, kura laikā sapnī neatgriezos, tā arī iztrūkst — tagad vienas dienas laikā man ir jāizskaidro ģimenei, ka rīt mani, ļoti iespējams, pakārs (laikam, metodi droši neatceros); man ir jāmēģina panākt sprieduma izpildes atlikšana un normālas tiesas prāvas process, un vienīgais, kurš varētu man ar to palīdzēt ir mana tiesas nozīmētā uzraudze-policiste, kura nebūt nav pārliecināta par manu nevainīgumu, un, pat ja būtu, ir tikai ierindas darbinieks.
Skumjākais tajā visā ir fakts, ka tas nebija murgs. Pamodos ar to ilgpilno sajūtu, kāda ir, kad no mierīga, relaksējoša sapņa esi spiests atgriezties skarbajā realitātē ar īstām, sarežģītām un sāpīgām problēmām.
30.01.1212
Anonimitātes atņemšana uzvedību neuzlabo
Kāds mežonīgs pārsteigums.
We thought this was going to be a huge deal: that people would behave very differently when they were and weren’t going by their real names. After watching the system for a while, we realized that this was not, in fact, the case. (And in particular, bastards are still bastards under their own names.)