Sep 20

Burvju mākslinieki ir pilnīgi nojūgušies

Tas ir oficiāli — burvju mākslinieki ir pilnīgi nojūgušies. Izpētīju vienu triku ar monētu, ko gribētu apgūt. Ja es to trenētos pāris stundas katru dienu, man vajadzētu 3-6 mēnešus, lai es to varētu izdarīt un vēl tikpat, lai tas sanāktu viegli un dabiski… Un pats triks no sākuma līdz beigām aizņem 3 sekundes.

Cik ačgārni jāsavijas smadzenēm, lai cilvēkam šķistu, ka tas ir adekvāts ieguldītā laika daudzums, skatoties pret iegūto rezutlātu? Ja jūties brīvi darbā ar datoru un esi draugos ar loģisko domāšanu, gada laikā var no programmēšanas analfabēta tikt līdz vismaz praktikanta līmenim… VAI ARĪ IEMĀCĪTIES, KĀ LIKT MONĒTAI PARĀDĪTIES TAVĀ ROKĀ, TU, ĀPRĀTA PAZUDINĀTĀ DVĒSELE!

Jun 18

Visi tā šausminās par Game of Thrones pēdējo sēriju…

Visi tā šausminās par Game of Thrones 5. sezonas pēdējo sēriju, bet man priekšpēdējās death by betrayal šķita par kārtu ļaunāk. Nezinu, cik pamatoti, bet man tas lika aizdomāties par cilvēku uzmanības prastumu un paredzamo manipulējamību. Centrāls stāsta varonis, kurš nomirst relatīvi ikdienišķā veidā, saņem daudz vairāk uzmanības, šoka un YouTube reakciju video, nekā krietni nevainīgāks otrā plāna tēls, kurš piedzīvo daudz lielāku nodevību un mokpilnāku nāvi.

Jun 16

Viens pieaugšanas un brieduma rādītājs

Viens pieaugšanas un brieduma rādītājs varētu būt atklāsme, ka sevis un citu nīšana, un dzīvošana ciešanās vai apātijā ir kaut kas, ko labot, nevis ar ko identificēties un justies īpašam.

Tāpat arī atklāsme, ka “vienkārši beigt būt tik drūmam”, “vienkārši koncentrēties uz pozitīvo” u.tml. teksti nav nekāds risinājums un to ieteikšana kādam, kurš cīnās ar pirmo atklāsmi, nav nekāda veida palīdzība.

May 05

Cilvēki biežāk pieņemtu labus lēmumus, ja apkārtējie to neuzskatītu par vēlmju piepildīšanu

Man šķiet, ka daudzi cilvēki daudz biežāk pieņemtu labākus (prātīgākus, veselīgākus, laicīgākus) lēmumus, ja apkārtējie pārstātu automātiski pieņemt, ka katrs lēmums un rīcība ir vēlmju piepildīšana. Ja tu izvēlējies darīt X, tātad tu gribēji X un, ja reiz izdarīji, tātad viss ir labāk, nekā bija (jo tu taču dabūji, ko gribēji).

Dzīvē bieži vien tā nenotiek. Dzīvē reizēm tavas vienīgās izvēles ir starp apzinātu lekšanu stikla lauskās līdz acīm vai pasīvu slīdēšanu sērskābē. Un gan brīdī, kad ir jāsaņemas lekt, gan pēc tam nu itin nemaz nepalīdz ne “Kā gan tu vari to sev (t.i., mums, jo mums par tevi sāp) to nodarīt?”, nedz arī “Hei, par ko tu sūdzies, no skābes taču izbēgi!”.

Kaut kā tā.