Apr 28

It kā pastāvētu izvēle, ko bērniem zināt vai nezināt

Viedoklis “X gados nav jāzina par Y” ir viens no tiem fascinējošajiem strausu metodoloģijas piemēriem, kas nebeidz pārseigt vēl ilgi pēc tam, kad vajadzēja jau tā kā būt pieradušam. Vienmēr ar grūtībām mēģinu iztēloties to pasauli, kurā dzīvo šo viedokļu turētāji.

Tā ir pasaule bez seksualizētām reklāmām, bez Fifty Shades Of Grey un bez interneta.
Tā ir pasaule, kurā nevienam bērnam grupiņā vai pagalmā nav viedtelefons ar interneta pieslēgumu un vēlmi šokēt apkārtējos ar neķītrāko / asiņaināko / perversāko / dīvaināko, kas nu kurā reizē ir atradies.
Tā ir pasaule, kurā bibliotēkās grāmatām ir vecuma ierobežojums un kurā puiši, nediskrētu radinieku vai paziņu samācīti, jau 12 gadu vecumā neizkliedz publiski neatkārtojamus piedāvājumus (bieži vien jaunākām) meitenēm.
Tā ir pasaule, kurā vairums vecāku ir spējīgi bez kautrēšanās, dusmošanās un pārmetumiem runāt un atbildēt uz bērnu jautājumiem par seksu, dažādām seksuālām orientācijām, masturbēšanu un visām pārējām lietām, kuru daļa sabiedrības spītīgi un maldīgi sauc par “netiklībām”.
Un tā ir arī pasaule, kurā trešdaļa jauniešu ar nestandarta seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti nav mēģinājuši izdarīt pašnāvību.

Bet tā nav pasaule, kurā mēs dzīvojam. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā nav izvēles, vai 12 (un bieži vien pat jaunāks) cilvēks par to visu uzzinās, un diemžēl vairums — ne no vecākiem.

Mēs dzīvojam skarbi vienkāršā pasaulē ar tieši divām izvēles iespējām — izglītot bērnus skolās, vai ļaut apgūt pašmācības ceļā, tai skaitā trial and error eksperimentos.

Sep 03

The problem with women in games isn’t bad writing

One of the opinions veering on the side of the women-in-games “war” that says representation / sexism isn’t the problem is one that says female characters are badly written, but so are male characters, so the problem isn’t sexism, it’s bad writing. Now, I’ll be the first to admit that writing in games is mostly crap. However, that does not mean there isn’t also a problem with how genders are represented. To me, the sexism / gender stereotype problem isn’t exemplified by bad writing, it’s exemplified by the utter and complete lack of variety.

Name 3 games where the protagonist, a party member or a story-important female NPC was teen-to-middle-aged, but not conventionally attractive (without being a parody)! Unless you dig very deep into the huge swaths of indie games, you’ll have enough trouble finding even one (and even then it probably won’t be easy). Because while most AAA games do indeed have bland, cardboard cut-out straight white male protagonists, most of them have supporting characters and/or enemies that are quite varied — they might be a huge muscle-bound tank, an average Joe, an emaciated mad scientist or maybe even a talking animal. All female characters that aren’t kids or grannies are always average hight, slim, conventionally attractive and in the overwhelming majority of cases dressed in an overtly sexualized manner.

And that’s just the physical appearance. Let’s not even get into the uniform sameness of the female characters’, well, characters.

And the point isn’t that it’s bad — what’s bad is the fact that it’s the only kind of women we get to see in games. Variety is where quality and change is born. The best way to fight both gender stereotypes *and* bad writing in video games is to encourage and support, wherever and however possible, developers who try to create as many different female characters as there are male ones.

Dec 14

Vienkārša patiesība

Ja cilvēks apgalvo, ka ārpus viņa prāta kaut kas ir (eksistē, pastāv), bet kāds cits apgalvo, ka nē, tad savu taisnību ir jāpierāda pirmajam. Savukārt, ja pirmais to ir izdarījis, otrajam ir šie pierādījumi jāapgāž / jāceļ galdā savi, vai arī jāmaina sava pozīcija. Vai, kā minimums, jāpārstāj oponēt.

Izsakot jebkuru apgalvojumu — apstiprinošu vai noliedzošu — par to ir jāuzņemas atbildība: apstrīdējuma gadījumā pierādīt, pierādīt nespējas gadījumā mainīt vai vismaz atzīt, ka tā ir iekšējās pasaules sajūta, nevis pamatots viedoklis.

Protams, ir izņēmumi un īpaši gadījumi. Bet tā vispārīgi, vairumā ņemot.

Kāpēc šī elementārā patiesība ir kaut kas absolūti neizprotams un nepieņemams tik lielai daļai cilvēku (retorisks jautājums, protams)?

Jul 03

Man ir lieliski vecāki. Sorry, I’m not sorry.

Kā jau tas tagad notiek, sākās viss ar ātro domu tviterī (zem tvītiem ir arī reāls teksts, keep scrolling):

Uz to saņēmu divas visparedzamākās atbildes. Uz pirmo, kamēr gulēju, manā vietā manu atbildi uzrakstīja @kibrika:

Uz otro:

atbildu šeit, jo Tviterī nesaiet.

Runa jau nav par strīdiem. Tas, cik un kā cilvēki savā starpā strīdas, ir atkarīgs no raksturiem, apstākļiem un vēl 157 faktoriem, kurus visus neviens nezina. Runa ir par attiecībām kopumā. Un mana barjera, mans melnais caurums visādi citādi diezgan plašajā empātijas segā ir tas, ka mani vecāki vienmēr ir bijuši arī mani labākie draugi. Es ar prātu saprotu, bet emocionāli nespēju sajust, ko nozīmē negribēt nejauši, bez sagatavošanās satikt vai uzņemt ciemos vecākus. Es ar prātu saprotu, bet emocionāli nespēju sajust, ko nozīmē kaut ko no vecākiem slēpt, baidīties, ka viņi uzzinās. Es ar prātu saprotu, bet emocionāli nespēju sajust, ko nozīmē uztraukties, vai taviem vecākiem patiks tavi jaunie draugi vai attiecības.

Es vienā dzīvoklī ar vecākiem nodzīvoju līdz 22 gadu vecumam. Kad pienāca laiks pārcelties uz Rīgu, tā nebija brīvlaišana, tas nebija “beidzot”. Es to varētu salīdzināt ar mīļākās grāmatas pabeigšanu — tādas, kuras pasaulei un varoņiem tu esi jutis, raudājis un smējies līdzi no bērnu dienām, pazūdot no apkārtējās pasaules katru reizi, kad atver grāmatu. Un tagad tā ir izlasīta. Tās ir skumjas, un ilgas, un melanholija, kas pasvītro apziņu, ka, lai cik reizes pie grāmatas atgrieztos, pārējai lasīšanai ir jāiet uz priekšu. Time to move on, because there is no way back. Tā es jutos, kad pametu vecāku mājas, lai uzsāktu patstāvīgāku dzīvi.

Vecāki ir tie cilvēki, pie kuriem tu bez brīdinājuma un paskaidrojumiem uzrodies trijos naktī, vairāk nekā 100 km no tagadējās dzīvesvietas, lai pārlaistu nakti. Vecāki ir tie cilvēki, kuri nākamajā rītā nelamā tevi par nepiezvanīšanu, par uzmodināšanu un par pārbiedēšanu. Viņi pagatavo tev brokastis un pajautā, vai var kā palīdzēt. Tas arī ir tikai piemērs. Tā var notikt un tā var nenotikt. Bet es zinu, ka tur, pie viņiem, ir mans bunkurs. Kad visa pārējā dzīve iet gaisā spožās kodolsprādziena liesmās, kad visi paša celtie forti, cietokšņi un sienas ir noslaucītas līdz ar zemi, tikai pie vecākiem vienmēr var atgriezties un ne no kā nebaidoties, ne par ko nejūtoties vainīgam un, ja nepieciešams, neko nepaskaidrojot palikt, cik vien ilgi vajag. Kaut visu kodolziemu. Kaut ar mājdzīvniekiem.

Piemēri dramatiski, bet kā lai citādi ilustrē? Tas ir tāds abpusējas cieņas, uzticības un mīlestības līmenis, kuru nepārspēs nekas, līdz tev pašam būs savi bērni.

Un ļaunākais ir tas, ka, par spīti visam, ko esmu pieredzējis, es nevaru pārstāt to uztvert par normu, par to, kā būtu jābūt. Katru reizi, kad es runāju ar jauniešiem (20+), kuru dzīvi traucē, ierobežo vai pat kropļo viņu pašu vecāki — cilvēki, kuriem būtu jābūt ja ne pirmajiem, tad visnelokāmākajiem rindā uz palīdzēšanu, atbalstu un vienkārši patīkamu kopīgu laika pavadīšanu, — man sirds sažņaudzas un es pats sajūtos kā mazs bērns, kurš pazaudējis vecākus ļaužu pūlī — šoka pilnā neizpratnē par šo biedējošo, apjukumu rosinošo svešo cilvēku pasauli, kurā viss ir pilnīgi ačgārni, jo ir salauzts kaut kas fundamentāli svarīgs.

May 27

Izglītības panaceja

Vienmēr, kad piesauc izglītības panaceju, atceros, cik gadus man vajadzēja, lai pēc skolas beigšanas atjaunotu tās iznīcināto mācīšanās prieku.

Protams, ka izglītība ir risinājums. Problēma tikai tā, ka tiem, kas nesāk turīgi, izcili (talantīgi) vai kā citādi veiksmīgi, to ir diezgan nereāli dabūt.

Es bastoju matemātiku, lai mācītos programmēt. Bastoju fizklutūru, lai skrietu, rāptos kokos un mācītos, kā mest kūleņus uz asfalta un nesavainoties. Bastoju latviešu valodu un literatūru, lai paliktu mājās, lasītu grāmatas un rakstītu savus stāstus. Bastoju angļu valodu, lai ar vārdnīcu rokā tulkotu Sim City 2000 virtuālo avīžu rakstus. Bastoju mūziku, lai mācītos spēlēt ģitāru.

Rezultāts?

Atzīmes virs vidējā, domrakstu un diktātu kontroldarbos es pelnīju naudu, palīdzot čaklajiem un sekmīgajiem bērniem pareizi salikt komatus un man nekad nebija tik daudz īslaicīgu draugu, kā īsi pirms angļu valodas vai informātikas kontroldarbiem.

Diemžēl mana izturība nebija bezgalīga un ap pamatskolas beigām un vidusskolas sākumu es jau biju pārguris no mēģinājumiem sabalansēt skolu un mācīšanos. Padevos. Gāju uz visām stundām, cik nu spēju, toties mājasdarbus pārtraucu pildīt vispār — skolā atsēdēto stundu trulums “iesēdās” tā, ka nespēju gribēt neko vairāk, kā stulbi blenzt televizorā vai spēlēt videospēles (arī ne iet ārā vai jebkā citādi aktīvi izklaidēties vai izglītoties). Būtu bijis pieaugušais, to sauktu par apātiju vai depresiju; tā kā nebiju, sauca par slinkumu. Bastoto stundu skaits saruka dramatiski — līdz ar vidējo atzīmi. Ja pirms tam man bija grūtības dabūt sekmīgas atzīmes tikai tajos priekšmetos, kur pasniedzējiem bija svarīgs apmeklējums, tad tagad vājš biju visā.

Skumjākais ir tas, ka es vēl atceros, ar kādu prieku es bizoju uz skolu pirmajās klasēs. Labi atceros tāpēc, ka tikai pirms pāris gadiem es šo prieku tā pa īstam atguvu. Sajūsmu par katru jaunu iespēju kaut ko apgūt, baudu par to, kas sanāk un arī par to, kas nē, jo nav dzīvē nekā tāda, no kā nevarētu mācīties vai kas nebūtu treniņš. Un līdz ar šī prieka atgriešanos proporcionāli pieaug riebums pret izglītības sistēmu kopumā un pamat- un vidusskolu jo īpaši. Agrāk piekritu izplatītajam uzskatam, ka tā ir vienkārši lieta, kam jātiek cauri. Tagad uzskatu, ka tā ir kropļojoša spīdzināšana, kuras primārais mērķis ir bērnus “pieskatīt”. Līdz ar to loģiski, ka reti kuru tā pa īstam uztrauc, ja topošie cilvēki iemācās saņemt labu atzīmi, nevis labi izdarīt; iemācās iekalt vārdus, skaitļus un formulas līdz nākamajam kontroldarbam, nevis to vienu prasmi, kas ir vienīgais ceļš uz visām pārējām — mācīties.

P.S. Rakstu iedvesmoja kādu laiku atpakaļ dzirdētie komentāri par Re:Baltica “zivju fabrikas” rakstu un šodien uzpeldējušo 2012. gada informātikas valsts eksāmenu (http://www.onkulis.com/2013/05/27/eksamens-informatika-vidusskolai/).