Feb 05

Viena cilvēka pārdomas (fragments)

No e-pasta

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netika slēgtas, un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā, braukājot ar riteni, galvu bāzt ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.

Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni konfekšu kastes lieluma TV ekrānā, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…

Jan 26

There is no random

Čats

Sandra: Heh, nebiju iedomājusies, ka kapeika vai dice patiesībā ir determinēti, vnk ļoti jūtīgi pret sākuma apstākļiem.
me: Duh. There is no random. :)
me:There’s only stuff sufficiently unpredictable. :)
Sandra: Kāpēc tad Tu neraksti rakstus par to, ja tas ir duh?
me: A kas tur daudz ko rakstīt?
me: Visu nosaka likumsakarības un apstākļi.
me: Par duh lietām grūti gari rakstīt.

Tas man lika mazliet aizdomāties. Vai tiešām ir vēl cilvēki, nu, zinātniski domājoši cilvēki, kas uzskata, ka pasaulē pastāv patiesas nejaušības? Kaut kas, kas savā būtībā ir neparedzams, pat zinot pilnīgi visus ietekmējošos apstākļus, no atomiem līdz visuma radiācijai? Mana pieredze un un loģika aicina domāt, ka nav un nevar būt. Nekas nenotiek tāpat vien, bez iemesla. Tas, savukārt, nozīmē, ka ikviens notikums teorētiski ir iepriekš paredzams un novēršams. To, uz kuras puses nokritīs gaisā pamesta monēta nosaka, kā minimums a) kādā stāvoklī tā bija pirms mešanas, b) mešanas veids, c) mešanai nepieciešamā spēka pielietošanas punkts uz monētas virsmas, d) pielietotā spēka daudzums. Plus vēl noteikti 100 un viens mazāks, bet tomēr ietekmējošs faktors, kuru kombinācija var izrādīties tikpat ietekmīga, kā kāds no nosauktajiem.

Tas pats ir ar datoru — dators arī nav spējīgs izvēlēties skaitli “uz dullo”. Dators, būtībā, ir tikai mikroshēmu čupa, kas nevar neko vairāk kā bīdīt elektriskas svārstības (1 un 0) pa tajās ielodētiem vadiņiem. Kā gan var ielodēt vadiņu, kurš rada strāvas svārstības “randomā”? Vienu brīdi 1, tad 0, tad atkal 1, tad divas nulles un tā tālāk? Vienkāršā atbilde — nevar. Bet vajag. Tāpēc ir radīts veids, kā no datora iegūt šķietami random skaitli, ko tāpēc arī sauc par pseudo-random. Konkrētās algoritma detaļās neieslīgšu (jo tās nepārzinu :P), bet principā tiek izmantots laiks — dators skaita laiku līdz pat mili, mikro un nanosekundēm, tāpēc, kamēr vien starp iepriekšējo un nākošo algoritma izpildi ir kaut neliela pauze, uz nanosekundēm balstīts gadījuma skaitļa ģenerators izdos citu skaitli. Tas, kas to padara par gadījuma skaitli ir mūsu pašu neziņa — ja mēs spētu sekot līdzi nanosekundēm un datora ātrumā risināt algoritmu, mēs vienmēr iepriekš zinātu, kāds būs skaitlis, ko dators izvēlējies it kā “uz dullo”.

Un tieši tāpat ir arī fiziskajā pasaulē. Ja mēs zinātu visus notikuma apstākļus, to ietekmi uz notikumu un spētu veikt aprēķinus pietiekami ātri, mēs varētu 100% paredzēt nākotni jebkurā vietā un laikā, tai skaitā loteriju un azartspēļu iznākumus. Vienīgais, kas rada nejaušības ilūziju ir mūsu pašu prāta spēju trūkums.