Mar 25

Recenzija: Shamus Young “The Witch Watch”

[Recenzijas oriģināls (angliski)]

Man tiešām gribējās, ka man šī grāmata tiešām patiktu. Un ne tikai gribējās, es arī sagaidīju, ka tā arī būs — pat bez tā, ka vispār fanoju par Šeimusa darbiem, viņa iepriekšējos stāstus — “Free Radical” un “How I Learned” izlasīju ar lielu aizrautību un sajūsmu.
Viņa rakstības stils parasti ir lieliski līdzsvarots — īss, bet ne strups, plūstošs, bet viegli izsekojams un detalizēts, nekļūstot nevajadzīgi liekvārdīgs.

Tāpēc visai negribīgi esmu spiests atzīt, ka “Raganu sardze” man atstāja vairāk manuskripta, nekā pabeigtas grāmatas iespaidu. Vai varbūt bērnu grāmatas.

Bet vispirms atzīmēšu šo to no pozitīvā, lai nesanāk pavisam drūmi (jo kopumā jau man grāmata patika, tikai mazāk, nekā es biju cerējis). Sižets ir aizraujošs un strauji uzņem apgriezienus jau no pirmās lappuses — nekādu garu ievadu “par un ap”, ko izturēt, sākam uzreiz ar atspērienu — mironis tiek uzcelts no kapa, ātri tiek secināts, ka viņš ir sajaukts ar citu mironi, un tūlīt jau arī parādās Raganu sardze un galveno varoņu dēkas var sākties. Darbība notiek alternatīvā vēsturē, kur maģija ir normāla (kaut aktīvi apkarota) pasaules sastāvdaļa; pasaule ir ļoti pārdomāta un labi izstrādāta, un lasītājs ar to tiek iepazīstināts neuzbāzīgi, bez teksta blāķiem vairāku lappušu garumā (prasmīgi pielietots “rādi, nevis stāsti” princips, kas ir tik svarīgs autora profesionālajā karjerā — videospēļu izstrādē). Tāpat priecē arī spēcīgā un patstāvīgā galvenā varone (viena no trim) Alise, un, kas vēl jo patīkamāk, ka viņa ir saprātīga spēcīgā un patstāvīgā varone. Pārāk daudzās grāmatās (filmās, spēlēs, stāstos) patstāvība un spēcīgs raksturs sieviešu gadījumā tiek novienādots ar stūrgalvīgu pārgalvību.

Tā kā grāmata noteikti ir izlasīšanas vērta, jo īpaši, ja pērk digitālo versiju pa 5 dolāriem — nauda nebūs izmesta veltīgi. Tomēr, ne viss ir rožani.

Lielākā daļa dialogu šķiet neveikli un nedzīvi, un varbūt tāpēc gandrīz neviens no grāmatas personāžiem (izņemot vienīgi Gilberta māti, interesantā kārtā) nešķiet līdz galam atstrādāts, tie šķiet kaut kur pa vidu starp vaska figūrām un dzīviem cilvēkiem. Ar laiku šis “viņu te tā līdz galam īsti nav” iespaids mazinās, bet pilnībā neizzūd. Tāpat arī daudziem tiešās runas gadījumiem prasījās emocionālu “apvalku”, t.i., kādu piezīmi par runātāja sejas vaibstiem vai ķermeņa valodu.

Līdzīga “ne līdz galam šeit” problēma ir arī par pašu “Raganu sardzes” pasauli. Apmēram pirmās divas trešdaļas grāmatas nepamet sajūta, ka sekoju līdzi mazbudžeta teātra iestudējumam, nevis lielai, dzīvai pasaulei. Neesmu literāts un vēl jo mazāk kritiķis, tāpēc nemāku spriest, kur ir vaina, taču līdz grāmatas beigu daļai pasaule ap galvenajiem personāžiem šķiet kā atrodama kaut kur aizkulisēs, par spīti acīmredzami milzīgajam darbam, kas ieguldīts tās veidošanā — no vispārīgās sociopolitiskās situācijas līdz pat maģijas darbības zinātniskajiem principiem. Tikai uz pašām beigām, kad notikumos sāk iesaistīties arvien vairāk cilvēku, arī pasaule kopumā tā kā savācas un atdzīvojas.

Es gan gribētu pieminēt arī vienu apstākli, kas varētu būt negatīvi ietekmējis manu grāmatas uztveri. Reizē ar “Raganu sardzi” es lasīju (klausījos audiogrāmatu) Dianas Gabaldonas “The Fiery Cross” un diez vai spēju kaut vai neapzināti nesalīdzināt grāmatas savā starpā. “Liesmojošais krusts” ir daudz lielāka apjoma darbs, sarakstīts daudz detalizētāk, nemaz jau nerunājot par to, ka tā ir piektā grāmata sērijā, ar veselu četru grāmatu vēsturi personāžu un pasaules izstrādē un lasītāja pieradināšanā. Salīdzinājumā ar tādu milzu monstru, “Raganu sardze” var nepelnīti šķist vienkārša un sasteigta.

Kopumā es domāju, ka “Raganu sardze” būtu lieliska kā bērnu grāmata (jo īpaši bērniem, kam patīk piedzīvojumu stāsti, kuros gandrīz nav neviena atelpas brīža), bet arī pieaugušajiem noteikti nebūs žēl to 5 dolāru. Vienīgi nevajag gaidīt no tās pārāk daudz (kā, acīmredzot, to pamanījos izdarīt es).