May 11

Veidi, kā cīnīties ar pirātismu

Lielākā daļa ir specifiski datorspēlēm, izcelšu tos, kas manuprāt attiecas arī uz jebkuru citu jomu (bet iesaku izlasīt arī pārējos, cilvēks zina, ko runā). No savas puses es vēl varētu piemest padomu — taisīt labākas, ilgdzīvojošākas spēles. Pat paši izstrādātāji atzīst, ka galvenais viņiem ir aizkavēt spēles nonākšanu Internetā pirmo nedēļu vai divas, jo tieši pirimajās nedēļās ir vislielākie ienākumi (tātad, teroētiski — vislielākie zaudējumi, ja spēli masveidā iegūst par velti). Man tas liek domāt, ka lielākā daļa dārgo spēļu ir tik dārgas nevis tāpēc, ka tajās būtu ieguldīts milzīgs darbs un resursi, bet gan tāpēc, ka milzīgs darbs un līdzekļi ir ieguldīti gandrīz tikai vizuālajā izskatā un reklāmas kampaņās, lai pēc iespējas vairāk cilvēku, skatoties attēlus un video, noticētu, ka viņiem to spēli vajag, uzreiz pēc iznākšanas nopirktu (vai pasūtītu pat vēl pirms iznākšanas). Pēc tam jau vienalga, ka tā tiek paspēlēta dažas stundas/dienas un apnīk aizmirsta — cilvēks ir “uzķēries”, naudiņa nokāsta, cepam augšā nākošo (un mana pieredze ar daudzām no jaunākajām spēlēm šo viedokli, diemžēl, apstiprina). Labai spēlei, manuprāt, ir jābūt ilgtermiņa ieguldījumam — pirmajās dienās mazliet labāki pārdošanas cipari, tad tāda kā pauzīte, kamēr nezinātāji nepērk un nopirkušie spēli paspēlē, novērtē. Un tad ienākumi atsākas un lēnām turpina nākt, jo spēli nopirkušie turpina to spēlēt dienām, nedēļām, mēnešiem, gadiem (nē, ne jau no vietas ;)) stāsta, rāda draugiem un visādi citādi reklamē pasaulei, piesaistot arvien vairāk cilvēku.

Un tagad atgriežamies pie paša raksta. :)
The Escapist: 10 Ways to Fight Piracy:

5. Be open about piracy.

The common tactic is for publishers to make outrageous claims about their losses from piracy. If you’re going to talk about piracy, then at least acknowledge the basic facts which every gamer has already grasped: Piracy is hard to track, and most of your numbers are guesswork. More importantly, not all downloads are lost sales. If a million people downloaded your $60 game, you did not lose 60 million dollars. When you say things like this gamers conclude that you’re either a bunch of idiots, or that you think they are a bunch of idiots. Either way, they will tune you out instead of joining you in your lamentations.

8. Lower Prices.

[..]

I’ve mentioned before that prices should simply drop during the shelf-life of a game to glean the sales of those lower-tier customers. Some people can pay $20 for a game. Some will pay $40. Some will pay $60. If you only go after the top tier then you’re leaving money on the table and giving the lower-tier customers an excuse to visit the torrents.

9. Accept piracy.

Note that I’m talking about reducing piracy, not eliminating it.

Your plight is not unique. All businesses suffer losses at some point, and smart businesses will account for these inevitable losses in their plans. Wall-Mart puts up with shoplifting. They could probably catch more shoplifters if they strip-searched people on the way out, but they’re smart enough to know that such a policy would do more harm than good. Retailers know and expect a certain degree of losses due to theft. (They call it shrinkage.) Piracy happens. The goal should be to mitigate it without annoying or accusing paying customers.

Mar 02

Drošības nav

Daži interesanti secinājumi no 2005. gada (cik nu var saprast) pētījuma par cilvēku spēju atpazīt tīmekļa lapas, kas veidotas ar mērķi izkrāpt svarīgu informāciju (latviski sauc par “pikšķerēšanu”, kas man liekas nu viens ļoti neveiksmīgs latviskojums, bet labāku man šobrīd nav laika domāt).
Tulkots no Go Phish – The Daily WTF (angļu valodas pratējiem iesaku izlasīt arī pašu rakstu, pat nevajag tehniskas zināšanas):

Pirms dažiem gadiem Hārvardas universitātes un Bērklija koledžas pētnieki publicēja diezgan interesantu pētījumu par pikšķerēšanu. Veicot lietojamības izpēti, lai noskaidrotu, cik labi cilvēki spēj noteikt pikšķerēšanas mēģinājumus, viņi atklāja, ka:

  1. 23% dalībnieku pat nepaskatījas uz adreses joslu, statusa joslu vai drošības indikatoriem
  2. 68% bez vilcināšanās spieda “Yes”, “OK”, “Accept” vai jebkuru līdzvērtīgu pogu, kad parādījās logs, kas brīdināja par krāpnieciskiem lapas sertifikātiem
  3. 90% “iekrita” uz labi izstrādātām pikšķerēšanas lapām.

Ne izglītība, ne vecums, ne dzimums, ne iepriekšēja pieredze, ne pie datora pavadīto stundu skaits neuzrādīja statistiski nozīmīgu korelāciju ar vārīgumu pret pikšķerēšanu.
Vēl ļaunāk — pētījuma dalībnieki mēģināja netikt apmuļķoti. “Savā pētījumā mēs laikus rosinājām dalībniekus meklēt viltojumus,” skaidro izmeklētājs, “tāpēc šie dalībnieki, visticamāk, spēja atklāt krāpnieciskas mājas lapas labāk, nekā ‘īstās pasaules’ (nebrīdināti) lietotāji.”

Kas tikai kārtējo reizi apliecina to, ko esmu uzskatījis jau kopš pirmo reizi saskāros ar SSL — Internet pieslēgumu kriptēšanas un autentifikācijas sertifikātu apvienošana neatdalāmā veselumā ir vienkārši kārtējais veids, kā kāst naudu no cilvēkiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neviena no firmām, kuru izdotos sertifikātus pārlūkprogrammas atpazīst (t.i., nerāda sarkanus trauksmes paziņojumus par nezināmas izcelsmes sertifikātu), tos neizsniedz par velti. Un nevienu neinteresē, ka mana sistēma varbūt ir paredzēta tikai privātai lietošanai, vai arī ir tik specifiskas funkcionalitātes, ka nevienam pasaulē nebūtu vajadzības to uzlauzt tik ļoti, lai ķēpātos ar pikšķerēšanu, līdz ar to man nekādi sertifikāti nav vajadzīgi. Bet, tai pat laikā es tik un tā negribu, lai jebkurš n-tajos pieslēguma posmos, caur kuriem iet jebkurš Internet savienojums, varētu mierīgi savākt tajā izmantotos lietotājvārdus un paroles. Gribi drošu pieslēgumu? Taisi pats savu sertifikātu, par kuru visi pārlūki mētās draudošus paziņojumus (tādējādi pieradinot cilvēkus vēl vairāk ignorēt šos paziņojumus), vai arī piķo kaut kādām ārzemju firmām par to, ka viņi tev šo sertifikātu izsniedz.

Jan 26

There is no random

Čats

Sandra: Heh, nebiju iedomājusies, ka kapeika vai dice patiesībā ir determinēti, vnk ļoti jūtīgi pret sākuma apstākļiem.
me: Duh. There is no random. :)
me:There’s only stuff sufficiently unpredictable. :)
Sandra: Kāpēc tad Tu neraksti rakstus par to, ja tas ir duh?
me: A kas tur daudz ko rakstīt?
me: Visu nosaka likumsakarības un apstākļi.
me: Par duh lietām grūti gari rakstīt.

Tas man lika mazliet aizdomāties. Vai tiešām ir vēl cilvēki, nu, zinātniski domājoši cilvēki, kas uzskata, ka pasaulē pastāv patiesas nejaušības? Kaut kas, kas savā būtībā ir neparedzams, pat zinot pilnīgi visus ietekmējošos apstākļus, no atomiem līdz visuma radiācijai? Mana pieredze un un loģika aicina domāt, ka nav un nevar būt. Nekas nenotiek tāpat vien, bez iemesla. Tas, savukārt, nozīmē, ka ikviens notikums teorētiski ir iepriekš paredzams un novēršams. To, uz kuras puses nokritīs gaisā pamesta monēta nosaka, kā minimums a) kādā stāvoklī tā bija pirms mešanas, b) mešanas veids, c) mešanai nepieciešamā spēka pielietošanas punkts uz monētas virsmas, d) pielietotā spēka daudzums. Plus vēl noteikti 100 un viens mazāks, bet tomēr ietekmējošs faktors, kuru kombinācija var izrādīties tikpat ietekmīga, kā kāds no nosauktajiem.

Tas pats ir ar datoru — dators arī nav spējīgs izvēlēties skaitli “uz dullo”. Dators, būtībā, ir tikai mikroshēmu čupa, kas nevar neko vairāk kā bīdīt elektriskas svārstības (1 un 0) pa tajās ielodētiem vadiņiem. Kā gan var ielodēt vadiņu, kurš rada strāvas svārstības “randomā”? Vienu brīdi 1, tad 0, tad atkal 1, tad divas nulles un tā tālāk? Vienkāršā atbilde — nevar. Bet vajag. Tāpēc ir radīts veids, kā no datora iegūt šķietami random skaitli, ko tāpēc arī sauc par pseudo-random. Konkrētās algoritma detaļās neieslīgšu (jo tās nepārzinu :P), bet principā tiek izmantots laiks — dators skaita laiku līdz pat mili, mikro un nanosekundēm, tāpēc, kamēr vien starp iepriekšējo un nākošo algoritma izpildi ir kaut neliela pauze, uz nanosekundēm balstīts gadījuma skaitļa ģenerators izdos citu skaitli. Tas, kas to padara par gadījuma skaitli ir mūsu pašu neziņa — ja mēs spētu sekot līdzi nanosekundēm un datora ātrumā risināt algoritmu, mēs vienmēr iepriekš zinātu, kāds būs skaitlis, ko dators izvēlējies it kā “uz dullo”.

Un tieši tāpat ir arī fiziskajā pasaulē. Ja mēs zinātu visus notikuma apstākļus, to ietekmi uz notikumu un spētu veikt aprēķinus pietiekami ātri, mēs varētu 100% paredzēt nākotni jebkurā vietā un laikā, tai skaitā loteriju un azartspēļu iznākumus. Vienīgais, kas rada nejaušības ilūziju ir mūsu pašu prāta spēju trūkums.

Jan 20

Otrais pasaules gals 2038.

Nē, tas nav nekāds paranoisks ekstrasensu pareģojums, tas ir fakts!!! (<-- trīs izsaukumzīmes jau vien to pierāda) Tulkots no The Daily WTF: The Harbinger of the Epoch

2038. gada 19. janvāris būs diena, ko mēs atcerēsimies ilgi. Tajā dienā sekunžu skaits kopš Ēras sākuma pārsniegs skaitu, ko spēj saturēt 32 bitu garais skaitlis, ko lielākā daļa datoru izmanto, lai sekotu līdzi laikam. Rezultāts būs nāve un iznīcība, kādu pasaule nav pieredzējusi kopš šausmīgās 2000. gada katastrofas. Tieši tāpat, kā tas notika 2000. gadā, programmatūra absolūti nobruks, aparatūra eksplodēs, sadzīves iekārtas “nojūgsies” un uzbruks īpašniekiem un kodolraķetes palaidīsies visas vienlaicīgi un iznīcinās pasauli.

Jul 05

Esmu patīkami pārsteigts…

…ka Windows Vista bez problēmām atrada un automātiski uzinstalēja (no Interneta) visus nepieciešamos draiverus manam Sony Ericsson W580i. Biju jau novilcis Sony Ericsson PC Suite (kuru netaisos lietot) un izķidājis tā instalāciju, lai tiktu pie draiveriem, bet rezultātā tas bija lieki.

Līdzšenējā pieredze gan ar XP, gan Vista bija radījusi iespaidu par draiveru auto-meklēšanas onlainā iespēju kā par pilnīgi nevajadzīgu traucēkli “normālam” draiveru instalēšanas procesam.