Follow

Uzgāju pirms laika, vazājoties pa vietējiem tīkliem. Pārpublicēts ar autores atļauju.

Es esmu bijusi pašnāvnieciska cilvēka kruķis. Es esmu jutusies pašnāvnieciska. Ļoti bieži, runājot par palīdzības sniegšanu vai lūgšanu pēc palīdzības šādos gadījumos, tiek runāts par to, cik nozīmīgs var būt jebkurš kontakts, jebkura palīdzība. Nebūt vienaldzīgiem, nepievērt acis, kad redzi aizdomīgas/brīdinošas pazīmes, un meklēt palīdzību – meklēt palīdzību pie kāda, kam tu uzticies, vai zvanīt helpline numuriem.

Man ļoti, ļoti veicās ar to, ka man apkārt visbiežāk bija cilvēki, kam es rūpu, un kuri bija gana izglītoti, lai nepateiktu nepareizās lietas. Tomēr, kad viss sākās, es atrados valstī, kur nebija neviena, kam es rūpētu, un helpline numuri vai nu nestrādāja, vai sūtīja mani uz pārpildītu slimnīcas pieņemšanas telpu. Par laimi, man bija resursi un palīdzība, lai šo valsti atstātu un lidotu mājās, kur es meklēju profesionāļa palīdzību. Es satikos ar īsto profesionāli. Ar mani viss bija kārtībā. Bet tas prasīja vismaz divus telefona numurus, kas nestrādāja, un četrus cilvēkus, kas negribēja, lai es būtu viņu problēma – tajā svešajā valstī. Meklēt palīdzību nebija viena palīgā sauciena jautājums. Un tie bija vairāki mēneši darba.

Kad es kalpoju par kruķi kādam citam pašnāvnieciskam cilvēkam, es nepārtraukti viņu aicināju meklēt palīdzību pie profesionāļiem. Kad es vēlāk dzirdēju, kas tiem profesionāļiem par viņu bija sakāms, es jutos apjukusi, jo man tas nešķita ne profesionāli, ne palīdzoši, tomēr aicināju viņu turpināt. Galu galā viņu deportēja no valsts, kurā atradāmies, jo viens no šiem profesionāļiem kļuva paranojisks, uzskatīja, ka ir apdraudēts, un panāca mana klibā drauga aizlidošanu. Es aicināju viņu meklēt labāku profesionāļu palīdzību. Galu galā atbilstošs profesionālis tika atrasts. Cīņa joprojām turpinās, un tā nebija viena profesionāļa jautājums. Tā prasīja ļoti daudz uzticības, ka kaut kur tur ārā ir kāds, kas tomēr mācēs palīdzēt.

Kad es kalpoju par kruķi savam klibajam draugam, es biju pārgurusi. Es daudz raudāju, meklēju palīdzību, mans klibais draugs uz mani kliedza, ka es nedaru pietiekami. Būt par kruķi manam draugam bieži vien nebija patīkami. Es zinu, ka nekad to nedarītu vēlreiz – ne tādā formā, kā toreiz. Es zinu, ka izglābu dzīvību, kad visi profesionāļi atkal un atkal pievīla. Es zinu, ka biju tas cilvēks, pie kura griezties pie palīdzības. Es nezinu, kas būtu noticis, ja manis nebūtu. Varbūt būtu citi cilvēki. Bet varbūt visiem tobrīd tas būtu bijis par grūtu.

Man bija vēl viens draugs ar kuru es pārtraucu runāt, jo man bija par grūtu. Draugs uzvedās toksiski, un, lai arī bija pilnīgi skaidrs, ka ir vajadzība palīdzība, un notiek kaut kāds self-harm, es to vairs nevarēju un negribēju pacelt. Es kādu laiciņu runāju par profesionāļiem, bet, kad tas nesasniedza dzirdīgas ausis, es aizgāju no sava drauga dzīves. Es nezinu, kā manam draugam iet. Dažreiz cilvēki, kuriem vajag palīdzību, tevī neklausās, un palikt blakus ir pārāk kaitīgi tev pašam.

Un tad vēl ir citi. Facebook laiku pa laikam garus ierakstus raksta meitene no citas zemes, kurai kāds ir ļoti nodarījis pāri – izklausās, ka viņa cieš, bet es nespēju saņemties nepievērt acis, jo man viņa patiešām nepatīk. Es negribu klausīties viņas stāstus, jo tie man šķiet naivi un stulbi. Kad biju ar viņu vienā valstī, viņa vazājās manā redzeslokā ar dumju, iztapīgu smaidu uz lūpām, nespēja uzturēt nevienu sarunu un iederēties nevienā grupā. Dienā, kad man bija kaut nedaudz spēka ar viņu sarunāties, viņa uzreiz izgāza man virsū savu dzīvesstāstu un sāka raudāt. Es nespēju saņemties, lai viņai pieskartos. Es sēdēju, skatījos kā viņa raud, un teicu: “That sucks, I’m sorry.” nedzīvā balsī. Un tad es teicu: “I’m sorry, I need to go. Are you going to be okay?”

Ne vienmēr palīdzēs pirmais, kam tu palūgsi palīdzību. Ne vienmēr palīdzēs profesionālis. Ne vienmēr gribēsies palīdzēt kādam – dažreiz tas būs pārāk grūti, pārāk toksiski, un dažreiz tev tas cilvēks gluži vienkārši nepatiks. Citi cilvēki nav glābšanas riņķi, un viņiem tādiem nav jābūt (lai arī profesionāļus par sliktu darbu, manuprāt, vajadzētu nedaudz atspārdīt). Es neesmu piedzīvojusi, kas notiek, ja neviens neatsaucas. Bet tas nav tik vienkārši, kā tikai palūgt palīdzību – iespējams, būs jālūdz vairākas reizes, un iespējams, ka palīdzībai būs tevi jāpasūta piecas mājas tālāk, ja tu būsi toksisks sūda gabals vai vienkārši nebūsi gana mīļš.

Tas ir daudz sarežģītāk nekā pirmajā brīdī šķiet, un šķiet neglīti, ka tas ir tik sarežģīti, bet

A) tev ir jāspēj pajautāt vēlreiz – citam cilvēkam – un meklēt īsto profesionāli, līdz tāds atrodas;
B) tu drīksti pateikt, ka tu nevari palīdzēt.

Follow

Follow

Gana daudz esmu dzirdējis, gan pats kultivējis, tāpēc pēdējais laiks aizvērties un izstāstīt, kā ir patiesībā. Lietas, kas vienkārši nav patiesība:

• Šķaudot nav iespējams noturēt acis vaļā. Ir cilvēki, kas var.
• Nošķaudoties ar atvērtām acīm, tās izsprāgs no pieres. Acu iedobumi ir no kaula, nekādi nav saistīti ar elpvadiem un aiz acīm nav nekādu muskuļu, kas šķaudoties sasprindzinātos. Pat ja tā nebūtu, cilvēka acu plakstiņi nav tik izturīgi, lai varētu stāties ceļā tik spēcīgam spiedienam, kādu vajadzētu, lai acābolus izspiestu no dobumiem.
• Šķavas ir mini-orgasms un/vai vairākas šķavas pēc kārtas spēj izraisīt orgasmu. Ja tā būtu, cilvēki, kas cieš no alerģijām, būtu vieni no laimīgākajiem pasaulē. ;) Iespējams, ka mīts ir cēlies (kā jau lielākā daļa), pārprotot no konteksta izrautu seksa terapeitistes Rutas Vesthaimeres (Ruth Westheimer) sacīto, ka “orgasms tāda pati šķava vien ir.” Patiesībā viņa teica “orgasms ir reflekss, tāpat, kā šķavas.”
• Šķaudīšanas laikā apstājas sirds. Nē, tā ne apstājas, ne palēninās.

Dažas lietas, kas gan ir patiesas:

• Šķaudot ir iespējams salauzt ribu.
• Neļaujot šķavai notikt dabiskā veidā — turot ciet gan muti, gan degunu — ir iespējams pārplēst bungādiņas.

Tā kā redzi “aizšķaudīt” nav iespējams, bet dzirdi gan (ja mēģina kaut ko improvizēt).

Follow