Sep 13

Kā es daļēji zaudēju pārvietošanās spējas

Stāsts patiesībā ir ļoti īss un garlaicīgs, tāpēc, lai neliktu dziļi vilties katram, kurš ar cerību pilnām acīm ir atvēris šo ierakstu, nolēmu to izkonspektēt limerick (nezinu, kā to sauc latviski) formā.

Reiz MoDo pēc skrūves jau ceturtās
Otrā stāv’ palodzē iegrābās
Kāpa viņš viegli
Leca viņš daiļi
Bet bruģis ar papēžiem sakāvās

Feb 18

Status report: JavaScript software development

Spent the last weekend (& every evening since!) learning the JavaScript/HTML development ecosystem. Did a crash course in Node.js and build automation with Gulp; got acquainted with CoffeeScript and it’s improved version LiveScript, learned how to manage dependencies and use library loading (i.e., require()) in JavaScript. Latest achievement — semi-automated unit tests for the whole thing with Karma+Mocha+Chai. Now I have a small project that is written in HTML + LiveScript and using require(), which compiles to pure HTML+JavaScript and is unit-tested. Loads of fun.

May 23

Baltā diena

Viena no tām jocīgajām dienām.

Cilvēki mēdz satraukti sajūsmināties vai pārsteigti piezīmēt gadījumus, kad kāds notikums (parasti šķietami nenozīmīgs) pilnībā apgriež kājām negatīvo noskaņojumu, varbūt pat gandrīz-depresiju. Nekas liels. Pīle, kas skubina pīlēnus ezerā vai kanālā. Saules stari, kas izgaismo parasti neievēroto māju tieši tā, un padara to par tā brīža skaistāko skatu pasaulē.

Cilvēkiem tādi gadījumi šķiet īpaši, pat brīnumaini.

Man šķiet, ka ir vēl īpašākas dienas. Varbūt ne retākas vai pat mazāk iespējamas, bet īpašākas kaut vai tāpēc vien, ka tās parasti nepamana.

Baltās dienas.

Dienas, kas ir pretstati melnajām. Parasti tās sākas ar nelielām skumjām, nelielu nomāktību. Vai pat lielu. Taču pa dienu notiek kaut kas pozitīvs. Sīkums, kas neatstāj vairāk, kā (šķietami) gaistošu “nujā, ir jau jauki” iespadu. Bet tad šim baltajam sīkumam seko vēl viens. Un tad vēl viens. Un vēl viens. Un vēl.

Un tad, kad tu attopies, ka jau ir vakars, tu pamani arī, ka diena ir pagriezusies, apgriezusies, nostājusies uz galvas un manījusi krāsu. Un laimei vairs nevajag pieskarties, jo to var sajust tāpat. Un vairāk arī neprasās.

Šodien bija sasodīti laba baltā diena.

May 08

Būšu hipsteris

Šeit nekas nav ticis ierakstīts jau gadsimtiem ne tikai tāpēc, ka esmu pataloģiski slinks (patiesībā nevis slinks, bet impulsīvs (patiesībā nevis impulsīvs, bet ar šauru interešu loku (nu, ne tik daudz ar šauru, kā mainīgu (…it’s complicated))), bet arī tāpēc, ka mācos franču valodu (kā to jau daudz par daudz labi zina tās nabaga dvēseles, ko skarbais liktenis ir ierāvis kādā no manas verbālās izejas straumēm).

Tāpēc vēl vismaz mēnesi (īstenībā ilgāk, bet tas jau citu iemeslu dēļ) droši vien arī nebūs laika noformulēt neko gana saturīgu, lai to varētu lepni saukt par blogpostu un rādīt mammai, bet tajā pašā laikā kaut kur gribas piemest arī to, kas rodas mācību procesā (man ir alternatīva pieeja gandrīz visam, tai skaitā valodu apguvei). Diez vai tie būs blāķi, bet nu esat brīdināti — būs hipster stuff (ilustrācijai — mājasdarbi top šādi (un ar visām vecās rakstāmmašīnas skaņām, fo’ real)).

P.S. Iekavas ir super, vai ne?

Aug 22

Domu pilieni no slidotavas

Svētdien biju slidot. Kamēr nemocīju prātu ar mācīšanos slidot atmuguriski, tas apviļāja dažas atziņas.

Slidot ir super, nomātas slidas bez biezajām zeķēm — spīdzināšana. Ļoti šaubos, ka vēl kādreiz kāpšu uz ledus, kamēr nebūšu ticis pats pie sava kājnažu pāra. Vēl arī, pārsteigumu pārsteigums — slidotavā ir auksts. Džemperi paņēmu, bet par cimdiem neiedomājos. Tā bija kļūda.

Jauki, ka cilvēki nebaidās būt neparasti un izskatīties neveikli. Slidotājs tā uz gadiem 40-50, kurš ļoti nestabili un visu laiku turoties pie apmales, lēnām spirinājās apkārt laukumam, mani iepriecināja katru reizi, kad viņu pamanīju. Ja fiziski spēj, tad mācīties kaut ko jaunu nekad nav par vēlu. Turklāt, viņam gāja labāk, nekā man ar to atmuguriskošanos.

Varbūt kļūstu vecs, varbūt vienmēr tāds esmu bijis, bet (relatīvi) pieguļošās drēbēs tērptās, jaunās un glītās topošās daiļslidotājas manu uzmanību saistīja tieši tik ilgi, līdz uz laukuma parādījās padzīvojusi šī sporta veterāne (izskatījās, ka instruktore). Ar jaunības enerģiju un iesācēja entuziasmu veiktās figūras un manevri nobāl pieredzes un prakses it kā parasto, bet tik iedvesmojoši ekonmisko un precīzo kustību priekšā. Vispār vienmēr esmu bijis mērenā sajūsmā klātienē redzēt cilvēkus, kas ir acīmredzami profesionāļi kaut kādā jomā.

Audiogrāmatas ir lielisks izgudrojums. Cik vēl cilvēki var teikt, ka ir “lasījuši” Game of Thrones, slidojot un pārmaiņus mācoties to darīt atmuguriski (slidot, ne lasīt)?