Piedzīvojums ar mandelēm, jeb es esmu idiots

Posted on Posted in Atskaites No Comments

Bet, ja mēs kaunēsimies runāt par savām stulbībām, tad kas gan mums vispār būs, ko teikt? :)

  • 2. maijs bija priekšvēstnesis. Konkrēti kakls vēl neko neteica, bet visu dienu gan ķermenis, gan prāts jutās novājināts kā zem svina segas. Vainoju vairāku apstākļu apvienošanos — 29.-30. aprīļa balli līdz 6:00 rītā, vizināšanos ar velo pa pilsētu saulainajā, bet vējainajā pirmdienā, kas beidzās ar aukstu ledus kokteili (parasti es nekad neņemu neko ar ledu un vēl pieskatu bārmeņus, kas ieraduma pēc mēdz ielikt tik un tā) nu jau vairs ne saulainā, bet ne mazāk vējainā bāra terasē. Ap vakaru sāku just, ka ar kaklu kaut kas nav labi, bet nevarēju saprast, kas tieši.
  • 3. maijā kakls sāpēja jau diezgan konstanti, bet ne tik ļoti, lai baigi traucētu. Saguris un drusku īgns dēļ sāpēm, pavadīju ne pārāk produktīvu darba dienu un vakarā ar draugiem devos uz “Svešo” dubultseansu. Tā laikā laimīgi iztriecu enerģijas dzērienu un poēc tam ap vieniem naktī kopā devāmies uz bāru, kur līdz kādiem pusčetriem no rīta jautri pavadīju laiku ar kompāniju un (šoreiz gan bezledus) kokteiļiem. Pēc kā, protams, ar kājām uz mājām dzestrā pavasara naktī.
  • 4. maijā kakls jau kļuva reāli kaitinošs, bet nekas tāds, ko Ibumetīna tablete nenoliktu pie vietas. Draugs atgādināja, ka tā ir ceturtdiena, un ceturtdienās ir jāiet uz Armory bāru Vecrīgā. Bet kā gadijās, kā nē, Armory bārs 18:00 izvērtās par 7th Bar un Vecrīgas pabriesmīgo kebabnīcu kaut kur ap pusnakti un tas, savukārt, par Lokālu Veldze Āgenskalnā kaut kur ap pusdiviem. Tā nu atkal attapos, jau trešo dienu pēc kārtas pārrodoties mājās agrā rītā, vieglā reibumā un šoreiz vēl uz velosipēda, kas, kā visiem zināms, ir labākā lieta, ko aukstās, vējainās naktīs nodarīt sāpošam kaklam.
  • 5. maijā jau vajadzēja divus Ibumetīnus, lai ēdiena rīšanas sāpes no diezgan riebīgām dabūtu uz “var pieciest”. Gudrais MoDo, to saprasdams, protams, palika mājās, miera režīmā, visu dienu gultā un atpūt…

    Ar Ibumetīniem bruņojies, ņēmu draugus opā un rukājām prom uz Salaspili, saspēlēt galda spēles un panašķoties ar junk food. Šoreiz vismaz alkohola nebija (jo pie stūres) plus uz vakaru konstantā cīņa ar kaklu sāka nogurdināt un atgriešanās mājās bija salīdzinoši laicīga. Diemžēl tas vairs maz ko varēja glābt…
  • 6. un 7. maijs Pagāja arvien pieaugošās ciešanās. Līdz svētdienas pusdienlaikam jau jebkura siekalu norīšana lika sāpēc sarauties visam ķermenim, un tikai pēc 3 Ibumetīnu nodabūšanas lejā (~pustoras stundas mocību), bija iespējams ieēst zupu vai padzert tēju ar joprojām spēcīgām, bet pieciešamām sāpēm (atšķirībā no pirms-Ibumetīna, kas diezgan burtiski gāza no gājām un rāva rokas krampjos). Abas dienas pagāja praktiski tikai guļot un pieceļoties paēst no rīta un vakarā. Interesanti, ka kaut kur sestdienas vidū gan es vēl jutos gana labi, lai atsāktu bakstīt ģitāru, ko neesmu aizticis nu jau kādus gadus 3 vismaz. Varbūt iekaisums sasniedza arī smadzenes drusku.
  • 8. maijā no rīta tika sazvanīts ģimenes ārsts, kas varēja pieņemt ne ātrāk kā dzīvajā rindā nākamajā dienā ap 14:00-15:00, uz ko arī pieteicos. Bet sāpes nu jau bija tik trakas, ka trešo Ibumetīnu iedzert vairs nebija spēka un ar diviem nepietika, lai uzņemtu vairāk par trim karotēm zupas visas dienas laikā. Pret vakaru pat man bija skaidrs, ka atlikt vairs nav ko, un ar Ances palīdzību un Taxify starpniecību nokļuvām vispirms ARS diennakts dežūrdaļā, kur divu sekunžu apskates rezultātā mums uzreiz pateica, ka tas ir nopietns sastrutojums mandelē, paveicies, ka nav izaugusi lielāka/straujā un es neesmu vnk nosmacis kaut kur uz vietas pāris minūšu laikā, un tur tikai ķirurgs var ķerties klāt izgriezt, un nosūtīja uz Stradiņiem.

    Dažas stundas pagāja tur, kamēr mani uzņēma, apskatīja, ar minimālu anestēziju, mēreni iespaidīgām sāpēm, ļoti iespaidīgu adatu un maksimāli kaitinošu “nevajag baidīties” brīdī, kad no sāpēm metāla trauks manās rokās sāk locīties, no manas pilnu nedēļu mocītās mandeles tika izvilkti 6 mililitri augstākās kvalitātes un viskozitātes (nu ar kaut ko taču ir jāpalepojas) strutu (mērogam — standarta D vitamīna pilienu pudelīte ar 1000 pilieniem ir 10 mililitri). Es nezinu, vai tas ir daudz. Priekš mana 5cm apkārtmēra kakla — šķiet, ka pietiekami. Ārsts pateica, ka būs jāpoerē nost, nosūtīja uz analīzēm un tad uz stacionāru palikt pa nakti.

  • 9. maijs. No rīta neilgi pēc brokastīm (kuras man nedeva, jo paredzēta operācija) mani apskatīja man nozīmētā ārste. Vēlreiz veica strutu nolaišanas operāciju, kas šoreiz sāpēja krietni mazāk, bet varbūt tas tāpēc, ka strutu vairs nebija. Ārste ar to acīmredzami nebija mierā, jo paņēma mazliet dīvaina paskata šķēres un ar vieglu pacilājumu balsī teica “es tagad izgriezīšu to dūriena punktu lielāku, lai viņš ilgāk paliek vaļā un nedzīst”. Un tikpat raiti un profesionāli ķērās klāt darīt precīzi to, ko solīja. Šoreiz man pīli neiedeva (mācās no kļūdām) un krēsla stieņu salocīšanai sāpju tomēr pietrūka. Toties labās ziņas — operēšana nav pilnīgi neizbēgama. Kaut arī atkārtošanās risks ir lielāks nekā neatkārtošanās, nekad iepriekš nopietnu kakla iekaisumu vai traumu man nav bijis un kopumā esmu pārsteidzoši veselīgs frukts par spīti savam dzīvesveidam un izklaides paradumiem, tāpēc ir cerības ierakstīties mazākumā un atstāt šo gadījumu aiz muguras kā vienkārši “vienreiz iekaisa, bet viss beidzās labi”. Nu, vai arī atlikt operāciju uz vēlāku laiku, kad var saplānot dzīves pauzi uz divām nedēļām, ko tas prasītu. Palikām pie tā, ka mani atsās vēl uz dienu, lai nākamajā rītā novērtētu vēlreiz.
  • 10. maija rītā saņēmu atkārtotu iepriekšējā rīta procedūru. Duršana, kas arī šoreiz nekādas strutas neatrada, jau bija kļuvusi gandrīz pierasta, bet “caurumu šoreiz nāksies izgriezt vēl lielāku, jo rīt un parīt to mēs jebkurā gadījumā nedarīsim”. Labi, ka arī šoreiz man nebija “pīles”, jo man grūti pateikt, kādā formā tā būtu salocījusies un kur nonākusi. Lepoties varu vien ar to, ka kliegšanas vietā vienkārši ļoti internsīvi un, kā man likās, divdomīgi elsoju. Varbūt izdevās likt kaut nedaudz nērti justies arī viņai, bet diez vai.
    Bet nu arī tas reiz beidzās, pēc tam atlika vien pāris stundas gaidīšanas un pāris papīru parakstīšanas, un devos mājās burtiski pusstundu pirms pusdienām (viltnieki). Tagad tuvāko nedēļu jāsaudzē sevi kopumā un kaklu jo īpaši, jādzer 4 dažādas antibiotikas, jāatskaitās ģimenes ārstam un jācer, ka pēc atkārtotas pārbaudes, par kuru tā arī nesapratu — pēc mēneša vai nedēļas (ārste teica vienu, dokumentā rakstīts otrs) viss būs vismaz tikpat labi, kā tagad, ja nepat labāk. Turam īkšķus vai kura ķermeņa daļa nu kuram ir ērtāka un patīkamāka, un nākamais, kurš man atnesīs dzērienu ar ledu iekšā, visticamāk dabūs viņu pa taisno sejā (izņemot bārmeņus, viņus es saprotu, ieraduma spēks). :D

Ar to noslēdzas pasākuma hronoloģiskā daļa. Ja vēl nav galīgi apriebies, te dažas pārdomas / piezīmes par tēmu.

  • Ar “input portu” ir domāta tā adata rokā, ko iedur un atstāj, lai varētu ērti ielaist zāles u.c., katru reizi nedurot pa jaunu. Man kā optimizācijas fanam tas šķiet viens no visbrīnišķīgākajiem izgudrojumiem. No regulāriem dūrieniem pakaļā gan tas tāpat neglāba. “Jālaiž muskulī” my ass (hehe), vienkārši neviena māsiņa taču nevar justies savu darbu padarījusi, ja pacientam kaut kas nesāp kaut vai nedaudz. :D

  • Šis tāds skumīgs novērojums. Protams, ka pieredzējušāks ārsts var nebūt tik ieinteresēts un uz pacientu orientēts, kā iesācējs. Bet nicīga, “tu esi par stulbu, lai saprastu, ko izvēlies, tā ir tikai formalitāte, ka tev piedāvā atlernatīvas, dari, ko es saku” attieksme (ne tādos vārdos, protams) nav patīkama jau pati par sevi; kad tai pievienojas diezgan acīmredzama neklausīšanās manis teiktajā, kad es atbildu uz tiešiem jautājumiem (“vai ir grūtības elpot?” “ļoti nelielas, un tikai guļot uz muguras, jo tad vairāk jūt to sapampumu” 1 minūti vēlāk “bet kāpēc jums grūti elpot, no bailēm, ja?”), tad pat man nākas raukt pieri un prātā cilāt tādus vārdus kā “neprofesionālisms”.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

*