Aug 22

Domu pilieni no slidotavas

Svētdien biju slidot. Kamēr nemocīju prātu ar mācīšanos slidot atmuguriski, tas apviļāja dažas atziņas.

Slidot ir super, nomātas slidas bez biezajām zeķēm — spīdzināšana. Ļoti šaubos, ka vēl kādreiz kāpšu uz ledus, kamēr nebūšu ticis pats pie sava kājnažu pāra. Vēl arī, pārsteigumu pārsteigums — slidotavā ir auksts. Džemperi paņēmu, bet par cimdiem neiedomājos. Tā bija kļūda.

Jauki, ka cilvēki nebaidās būt neparasti un izskatīties neveikli. Slidotājs tā uz gadiem 40-50, kurš ļoti nestabili un visu laiku turoties pie apmales, lēnām spirinājās apkārt laukumam, mani iepriecināja katru reizi, kad viņu pamanīju. Ja fiziski spēj, tad mācīties kaut ko jaunu nekad nav par vēlu. Turklāt, viņam gāja labāk, nekā man ar to atmuguriskošanos.

Varbūt kļūstu vecs, varbūt vienmēr tāds esmu bijis, bet (relatīvi) pieguļošās drēbēs tērptās, jaunās un glītās topošās daiļslidotājas manu uzmanību saistīja tieši tik ilgi, līdz uz laukuma parādījās padzīvojusi šī sporta veterāne (izskatījās, ka instruktore). Ar jaunības enerģiju un iesācēja entuziasmu veiktās figūras un manevri nobāl pieredzes un prakses it kā parasto, bet tik iedvesmojoši ekonmisko un precīzo kustību priekšā. Vispār vienmēr esmu bijis mērenā sajūsmā klātienē redzēt cilvēkus, kas ir acīmredzami profesionāļi kaut kādā jomā.

Audiogrāmatas ir lielisks izgudrojums. Cik vēl cilvēki var teikt, ka ir “lasījuši” Game of Thrones, slidojot un pārmaiņus mācoties to darīt atmuguriski (slidot, ne lasīt)?

Aug 21

Sigulda. 2011. gada 20. augusts

Viena no pēdējā laika lieliskajām dienām tika aizvadīta vakar, Siguldā. Tur dzīvo draugi Anna un Kristaps, kas ļoti daudz atrodas ārpus Latvijas, tāpēc satikt un pavadīt ar viņiem laiku jau vien ir notikums, bet pavadīt laiku, baudot Siguldas ielejas, virsotnes un mežus, atrodoties uz velosipēda — sastāvdaļas ideālai dienai (atliek tikai pieliet ūdeni un labi samaisīt). Siguldā mums pievienojās arī Kristapa draudzene Zane, kuras nokavēšanos lieliski atsvēra fakts, ka ātrāk tāpat lietus nepārstāja līt.

Iedvesma/motivācija, uzsākot. ;)

Pirmā jaukā ainava

Kazas. Nebūtu no slapjuma kaucošas bremzes, būtu tuvplāns.

Mēģino nodarboties ar plankingu, nesanāk.

Mēģinu nodarboties ar plankingu otrreiz. Sanāca tikai bloodinheadings. :P

Pēc gara un grumbuļaina nobrauciena, sākam rāpties atpakaļ kalnā.

Mežā sastapām vientuļu jātnieku. Mazliet sirreāli.

That's me. Vienmēr kaut kur jāuzlien.

Sandra garšo pat akmens lācim.

Seno latviešu satelīts. :P

Viens no interesantajiem nobraucieniem, gan ne ātrākais. Lai gan pietiekami ātrs, lai es aizmirstu, kā jādarbina zvaniņš un gandrīz ieskrietu koka sētā. :D Uz visu nobraucienu tieši viens miniens — sākumā, kur kamera paceļas pret debesīm uz brīdi. Viss pārējais 100% brīvgaitā.

Mazāk iedvesmojoši, vairāk uzjautrinoši. Jo īpaši tas kaķis (lolcats+boobs = epic).

Ātrā nobrauciena (Turaidas pils serpentīns) rezultāts. Ja priekšā nebūtu iesēdies treileris, kas vilkās uz 50 km/h, būtu pārsitis 60. :(

Sandra mācās lidot. :)

Notikumi, kas netika vizuāli piefiksēti — rodēļu brauciens, vakariņas Zaļenieku piestātnē, daudzās izbraukātās meža takas un celiņi, četras kāzu procesijas (vienā no tām līgavainis bija skots ar visiem svārkiem), zvērīga pārēšanās vakarā (ananāss, banāni, maize, trīs dažādi sieri, šūnu medus, mandeles, lazdu rieksti, valrieksti, kruasāni, ābolu kūka, tēja, vīns, sāļie cepumi, saldie cepumi, mājas desa, melone, šokolāde, pastēte, kvass).

Pat ar visu to, ka šorīt atklāju sev piesūkušos ērci, par pavadīto sestdienu esmu un droši vien mūžīgi palikšu stāvā sajūsmā.

Jul 12

Telefonotrdiena

No rīta nekas neliecināja, ka šī būs kas vairāk par parastāko darba dienu. Bet rīti jau vispār ne par ko neliecina, viņi tikai snobiskā narcisismā priecājas par to, ka ir gudrāki par vakariem.

Anyway. Tieši uz pusdienlaiku atklājās, ka paziņai, kurš trenējas CSDD eksaminatora amatam, ir mazliet laika un vajadzības pabizenēt pa Rīgu. Tā kā es, savukārt, cītīgi strādāju pie tā, lai nākamnedēļ dotos uz pirmo, un, cerams, pēdējo B kategorijas valsts eksāmenu braukšanā, izmantoju iespēju.

Ar velo aizripinājos līdz topošajam eksaminatoram, kurš ar motociklu atstūrēja mūs no centra līdz automašīnai Ziepniekkalnā. Ar to, savukārt, ļoti līdzīgā trajektorijā atpakaļ, pakaļ mājās aizmirstām mantām. Pie mājas stāvot tad arī secināju, ka mans plaukstdators ar telefona funkcijām (turpmāk tekstā — telefons) vairs neatrodas omulīgā drošībā manā azotē.

Vienu pārmeklētu dzīvokli un vienu zvanu mājup vēlāk bilde ir skaidra — telefons ir pazaudēts un acīmredzami arī kāda atrasts, jo pēc ilgas zvanīšanas klausule tika nolikta.

Telefons man tomēr dārgs — viens no mūža uz pirkstiem saskaitāmajiem “īsti jau nevajag, pārāk dāgs, bet NU TĀ GRIBĀS” pirkumiem. Ar ilgu krāšanu un aizņemšanos pavisam nesen iegādātais Galaxy S II, kurš tagad ir nokrities līdz 360 Ls lētākajos internetveikalos. Perspektīvai — daudzi jaunieši savu pirmo auto nopērk par tikpat vai pat mazāk.

Tālāk notikumi mazliet uzņēma apgriezienus. Pirmā pietura bija Rīgas 1. ģimnāzija, kur par blatu tiku pie interneta. Tāpēc, ka mana piesardzība (ko citi mēdz patikt saukt par paranoju) ir gādājusi, lai telefona sistēmā (un nevis kā vienkārši deinstalējama aplikācija) būtu iešūta McAfee Wavesecure. Tas ļāva telefonu nobloķēt (kas izpaužas kā šāds pa visu ekrānu), un izdzēst iekšējās atmiņas saturu (personīgos foto, video, mūziku, utt.). Gan neko vairāk, jo pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem sazvanīt, telefons tika izslēgts.

Pabeidzis braucienu un atgriezies mājās, e-pastā atradu ziņu, ka telefonā ielikta cita SIM karte, un tās numurs. Piezvanot uz to (un noklausoties mulsinošu ziņojumu, ka abnonets atrodas ASV un izmanto viesabonēšanu #WTF) un piespiedu kārtā ar lielu čīkstoņu un riebīgiem trokšņiem kustinot gadiem rūsējušās (un jau sākotnēji nelielās) krievu valodas zināšanas, tiku pie adreses.

Veiksme turpināja smaidīt, un “blakusšofera” meklējumiem atsaucās jau reiz izklaidētā sievas mamma. Otrais instruktors, kurš man ieteica braukt agresīvāk, droši vien būtu ar mani lepojies. Pats nobrīnījos, kā man izdodas noturēties atļautajā (+5) ātrumā.

Tikām līdz Pļavniekiem, tikām līdz Statoilam, sazvanījām atradēju, sagaidījām un atguvu telefonu. No padzīvojušās kundzītes, kas kopā ar dēlu telefonu atrada, uzzinājām, ka tas bija iekritis Vienības gatves tramvaja sliedē — dienas veiksmīguma koeficients tika dubultots turpat uz vietas.

Privātie dati ir atgūti — kā jau cilvēks, kam “īsta veča” sertifikātu neredzēt kā mājas runcim savus pautus, taisu rezerves kopijas praktiski visam, kam varu uztaisīt. Tāpēc arī šajā eskapādē vienīgais, kas pazuda, bija pirms laika solītais publiskās atkailināšanās video. Varbūt tā tomēr nebija nejaušība… *dun dun dun dunnnnnnn*

Kopsavilkums? Nu, saprātīga līmeņa paranoja, t.sk. telefona aizsardzība un rezerves kopijas, ir labi, un cilvēki, kas atrastas mantas atdod īpašniekiem ir vēl labāki. Un es arī braucu labi, topošais eksaminators nemanīja nevienu nopietnu kļūdu/pārkāpumu (gan nedzenot īpaši riebīgajās/āķīgājās vietās).

Viss ir labi.

Jul 20

Šūst him ded!

Pēdējo dienu laikā esmu sabijis divās šautuvēs (Regro-S un Walters). Līdz šim dažādus karstos ieročus rokās turēt ir sanācis, bet šāvis gan vēl nebiju. Iespaidus vienā vārdā var aprakstīt: “pārsteidzoši”. Ja gribi zināt sīkāk, nāksies vien lasīt tālāk. ;)

Par pašām šautuvēm nekā daudz nav, ko teikt — viss kā varētu gaidīt. Iegāju, pateicu, ko gribu, samaksāju, izšāvu. Varbūt vienīgi kādam noder informācija, ko neatrast mājaslapās: cenas ir Ls 0,80 par šāvienu ar pistoli (ar revolveri — 1,00), un no 1,50 līdz 2,00 ar kādu no bisēm/šautenēm; līdzi jābūt pasei vai autovadītāja apliecībai.

Spēcīgākie iespaidi palikuši no pirmā apmeklējuma, otrajā jau sāku pierast un uztvert to visu mierīgāk, tāpēc pirmos arī izklāstīšu:

Vai nu dēļ ieroča, vai aiz satraukuma es nepratu atrast spiediena punktu, pie kura ierocis reāli izšauj (līdzīgi, kā fotoaparāta pogām, ieroča gailim ir neliela “brīvgaita”). Līdz ar to katrs šāviens bija “lēnām spied, līdz kamēr blīkšķ”, t.i. — drusku negaidīts.

Otra lieta, kas palīdzēja radīt un uzturēt pārsteiguma sajūtu, bija tas, ka skaņa un lode līdz saviem mērķiem (ausīm un lapai uz sienas, attiecīgi) tika ātrāk, nekā smadzenes apstrādāja signālus no rokām. Rezultātā brīdī, kad sajutu ieroča kustību, lode jau bija kaut kur ieurbusies un troksnis beidzies. Manas smadzenes ir pieradušas, ka darbības, kas rada trokšņus, parasti notiek pirms tiem. :D

Un vēl trešais aspekts — atsitiens. Stobra kustību augšup pēc katra šāviena neizdevās sajust, droši vien notika pārāk ātri un spēcīgi. Rezultātā katrs šāviens bija drusku drebelīga gaiļa spiešana, kam seko blīkšķis, viegla ieroča nodrebēšana, pēc kuras es attopos tēmējot uz griestiem.

Par to, kā man gāja — mana sākotnēji izvēlētā pistole ķērās pirms un pēc katra šāviena, tāpēc pēc pirmajiem trīm šāvieniem instruktors/uzraugs aizgāja to nomainīt pret citu. Pa to laiku kopā ar viņa kolēģi apskatījām rezultātus, kas bija visai paredzami — no trim lodēm tikai divu caurumi bija atrodami lapas kreisajā malā, mērķis gandrīz neskarts — un man tika apstāstīts, kā mērķēt pareizi. Tas palīdzēja — no nākamajām trim lodēm divas no mērķa centra šķīra vien daži centimetri. Trešā gan laikam nonāca Narnijā kopā ar to no vienu pirmās zalves. :P

Kopsavilkums — interesanti, izklaidējoši un kopumā forši, bet arī padārgi. Laiku pa laikam var sevi palutināt (šeit kāds muļķīgs jociņš par to, kā šautuves ir vīriešu skaistumkopšanas saloni), bet par manu ikdienu tas noteikti nekļūs.

Suvenīri, savukārt, palikuši tikai no otrā apmeklējuma, kurā gan rezultāti bija visai līdzīgi, kā pirmajā reizē (apvilktie caurumi ir paši pirmie divi šāvieni, pēc kuriem tika apskatīts rezultāts un mērķēšana pielabota attiecīgi). Attālums — 15 metri.

Target
Center