Telefonotrdiena

No rīta nekas neliecināja, ka šī būs kas vairāk par parastāko darba dienu. Bet rīti jau vispār ne par ko neliecina, viņi tikai snobiskā narcisismā priecājas par to, ka ir gudrāki par vakariem.

Anyway. Tieši uz pusdienlaiku atklājās, ka paziņai, kurš trenējas CSDD eksaminatora amatam, ir mazliet laika un vajadzības pabizenēt pa Rīgu. Tā kā es, savukārt, cītīgi strādāju pie tā, lai nākamnedēļ dotos uz pirmo, un, cerams, pēdējo B kategorijas valsts eksāmenu braukšanā, izmantoju iespēju.

Ar velo aizripinājos līdz topošajam eksaminatoram, kurš ar motociklu atstūrēja mūs no centra līdz automašīnai Ziepniekkalnā. Ar to, savukārt, ļoti līdzīgā trajektorijā atpakaļ, pakaļ mājās aizmirstām mantām. Pie mājas stāvot tad arī secināju, ka mans plaukstdators ar telefona funkcijām (turpmāk tekstā — telefons) vairs neatrodas omulīgā drošībā manā azotē.

Vienu pārmeklētu dzīvokli un vienu zvanu mājup vēlāk bilde ir skaidra — telefons ir pazaudēts un acīmredzami arī kāda atrasts, jo pēc ilgas zvanīšanas klausule tika nolikta.

Telefons man tomēr dārgs — viens no mūža uz pirkstiem saskaitāmajiem “īsti jau nevajag, pārāk dāgs, bet NU TĀ GRIBĀS” pirkumiem. Ar ilgu krāšanu un aizņemšanos pavisam nesen iegādātais Galaxy S II, kurš tagad ir nokrities līdz 360 Ls lētākajos internetveikalos. Perspektīvai — daudzi jaunieši savu pirmo auto nopērk par tikpat vai pat mazāk.

Tālāk notikumi mazliet uzņēma apgriezienus. Pirmā pietura bija Rīgas 1. ģimnāzija, kur par blatu tiku pie interneta. Tāpēc, ka mana piesardzība (ko citi mēdz patikt saukt par paranoju) ir gādājusi, lai telefona sistēmā (un nevis kā vienkārši deinstalējama aplikācija) būtu iešūta McAfee Wavesecure. Tas ļāva telefonu nobloķēt (kas izpaužas kā šāds pa visu ekrānu), un izdzēst iekšējās atmiņas saturu (personīgos foto, video, mūziku, utt.). Gan neko vairāk, jo pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem sazvanīt, telefons tika izslēgts.

Pabeidzis braucienu un atgriezies mājās, e-pastā atradu ziņu, ka telefonā ielikta cita SIM karte, un tās numurs. Piezvanot uz to (un noklausoties mulsinošu ziņojumu, ka abnonets atrodas ASV un izmanto viesabonēšanu #WTF) un piespiedu kārtā ar lielu čīkstoņu un riebīgiem trokšņiem kustinot gadiem rūsējušās (un jau sākotnēji nelielās) krievu valodas zināšanas, tiku pie adreses.

Veiksme turpināja smaidīt, un “blakusšofera” meklējumiem atsaucās jau reiz izklaidētā sievas mamma. Otrais instruktors, kurš man ieteica braukt agresīvāk, droši vien būtu ar mani lepojies. Pats nobrīnījos, kā man izdodas noturēties atļautajā (+5) ātrumā.

Tikām līdz Pļavniekiem, tikām līdz Statoilam, sazvanījām atradēju, sagaidījām un atguvu telefonu. No padzīvojušās kundzītes, kas kopā ar dēlu telefonu atrada, uzzinājām, ka tas bija iekritis Vienības gatves tramvaja sliedē — dienas veiksmīguma koeficients tika dubultots turpat uz vietas.

Privātie dati ir atgūti — kā jau cilvēks, kam “īsta veča” sertifikātu neredzēt kā mājas runcim savus pautus, taisu rezerves kopijas praktiski visam, kam varu uztaisīt. Tāpēc arī šajā eskapādē vienīgais, kas pazuda, bija pirms laika solītais publiskās atkailināšanās video. Varbūt tā tomēr nebija nejaušība… *dun dun dun dunnnnnnn*

Kopsavilkums? Nu, saprātīga līmeņa paranoja, t.sk. telefona aizsardzība un rezerves kopijas, ir labi, un cilvēki, kas atrastas mantas atdod īpašniekiem ir vēl labāki. Un es arī braucu labi, topošais eksaminators nemanīja nevienu nopietnu kļūdu/pārkāpumu (gan nedzenot īpaši riebīgajās/āķīgājās vietās).

Viss ir labi.