Aug 29

Smile is a frown turned upside down

Katru reizi, redzot darbībā prāta spējas no katras lielākas nelaimes un pārdzīvojuma uzvērpt proporcionāli vismaz tikpat lielu motivāciju kā par spīti saņemties un turpmāk dzīvot vēl labāk, nekā iepriekš, arvien labāk saprotu ticību augstāk stāvošu spēku “plāniem” un “pārbaudījumiem”. Mūsu psiholoģiskā pašaizsardzība — koncentrēties tikai uz to, ko gribam redzēt, zināt un atcerēties — gandrīz jebkuru dzīves neizdošanos spēj pataisīt par “viss ir labs, kas labi beidzas” eksemplāru.

Tas gan nekādi nepamato vajadzību uzvelt pateicību kādam abstraktam konceptam. Ja runājam līdzībās: Vienalga, vai es pakrītu savas lempības vai ārpus manas varas esošu apstākļu dēļ, ceļos augšā es pats saviem spēkiem. Protams, draugu un tuvinieku palīdzība ir nenovērtējama un var būt izšķiroša, bet nekādi mistiski ārēji spēki mani uz kājām nestutē. Viss sākas un beidzas paša rokās un galvā.

Aug 22

Domu pilieni no slidotavas

Svētdien biju slidot. Kamēr nemocīju prātu ar mācīšanos slidot atmuguriski, tas apviļāja dažas atziņas.

Slidot ir super, nomātas slidas bez biezajām zeķēm — spīdzināšana. Ļoti šaubos, ka vēl kādreiz kāpšu uz ledus, kamēr nebūšu ticis pats pie sava kājnažu pāra. Vēl arī, pārsteigumu pārsteigums — slidotavā ir auksts. Džemperi paņēmu, bet par cimdiem neiedomājos. Tā bija kļūda.

Jauki, ka cilvēki nebaidās būt neparasti un izskatīties neveikli. Slidotājs tā uz gadiem 40-50, kurš ļoti nestabili un visu laiku turoties pie apmales, lēnām spirinājās apkārt laukumam, mani iepriecināja katru reizi, kad viņu pamanīju. Ja fiziski spēj, tad mācīties kaut ko jaunu nekad nav par vēlu. Turklāt, viņam gāja labāk, nekā man ar to atmuguriskošanos.

Varbūt kļūstu vecs, varbūt vienmēr tāds esmu bijis, bet (relatīvi) pieguļošās drēbēs tērptās, jaunās un glītās topošās daiļslidotājas manu uzmanību saistīja tieši tik ilgi, līdz uz laukuma parādījās padzīvojusi šī sporta veterāne (izskatījās, ka instruktore). Ar jaunības enerģiju un iesācēja entuziasmu veiktās figūras un manevri nobāl pieredzes un prakses it kā parasto, bet tik iedvesmojoši ekonmisko un precīzo kustību priekšā. Vispār vienmēr esmu bijis mērenā sajūsmā klātienē redzēt cilvēkus, kas ir acīmredzami profesionāļi kaut kādā jomā.

Audiogrāmatas ir lielisks izgudrojums. Cik vēl cilvēki var teikt, ka ir “lasījuši” Game of Thrones, slidojot un pārmaiņus mācoties to darīt atmuguriski (slidot, ne lasīt)?

May 25

Privātuma trūkuma morālais aspekts

No citātiem sastutēts kopsavilkums stāstam divās daļās. Gribēju iztulkot, bet nav laika. Ņemiet par labu, kā ir.

“Panopticism is… it’s all the cameras everywhere. Well, I suppose that’s a simplification… but Panopticism means being watched all the time. It means there’s no such thing as privacy,” Mr. Larson realized he’d made another mistake. “Does… anyone know what privacy was?”

Privacy was other people not being able to look at you naked any time they wanted. Privacy was not being sent videos of boys masturbating while they murmured your name into their pillow. Privacy was going into a room by yourself and crying without anyone being able to see.

“Privacy was when people had secrets from one another.”

Privacy was more than that. Privacy was when people were good because they wanted to be good, and not because someone else was watching.

“The world has been On the Record for over sixty years now. No one chose it. There was no action of government. There was no vote. Total Panopticism… that is to say, being watched by everyone… was an inevitable extension of technology and economics. But still… here we are.”

“As you know, at first we reaped enormous benefits from the Panoptic Model. It almost totally destroyed the need for a legal system. It made corruption virtually impossible….”

“After the first ten years of Complete Coverage, violent crime rates dropped to less than one percent of what they had been… except… there was one significant drawback….” Mr. Larson was really sweating now. “I don’t suppose anyone here knows-”

“Suicide,” blurted Judy, unable to help herself. “All the crime stopped but the suicide rate jumped to twenty-percent,” she said.

“Lights Out wasn’t seen as a solution early on, of course. It evolved quite naturally. You see… the cameras,” Mr. Larson waved at the intercom again, “create a sense of pressure. It makes us feel bottled up even if we’re not aware of it. Although Complete Coverage has numerous benefits, human nature rebels against it.”

Judy turned to look at an empty desk. Ian McCaskill used to sit there. He’d killed himself after video surfaced of him wearing his mother’s underwear.

Stupid kid thought he was too unpopular to be searched. But no one is too unpopular to be searched.

“Ten years after Complete Coverage a section of Chicago suffered a system-wide power and information outage. All the cameras in the east side were off for almost twelve hours.”

“By that time termination was unheard of, but thirty-three people were terminated that night…. There were also a number of other crimes like forced-copulation and other types of lesser body-violation. At first the wave of violence was seen as a tragedy, a form of group madness, however in the aftermath it was noticed that….”

“No one involved in the Power Outage committed suicide,” said Judy.

That’s us. That’s people. We need to do bad things just to live.

Mr. Larson’s hands trembled. Everyone tried to pretend Lights Out never happened. Everyone tried to pretend the world was a polite and wonderful place where no crimes could ever be committed because people were good. Lights Out told a different story. Lights Out said that being watched and being good were two very different things.

“Judy is once again correct… even if her… verbiage is a little out-of-date. The results were confirmed in a few other isolated incidents that mirrored the first outage. Five years after the first data black out…” Mr. Larson started to cough until his eyes were red and full of tears, “There was a nation-wide outage lasting six hours.”

“There were thirty-thousand terminations, over three-hundred thousand forced-copulations and millions of lesser forms of body-violation. Afterward, the self-termination rates plummeted across the nation. Lights Out therefore… after a few more large power outages… became a national custom.”

Judy had read that during the first Lights Out, over five hundred mothers had murdered their children. Most of them had been infants or toddlers. Kids who cried all night in other words.

“Now don’t panic! The terminations were only a major issue during the first few years. Less than a thousand across the entire nation are terminated during each Lights Out. Most people pass the time away in their homes with the door locked.”

Judy noticed Mr. Larson didn’t say anything about rape, or forced-copulation as he styled it. There may not have been that many murders, but rape ruled during Lights Out.

Rape was why Elisha was still hugging her chest and why Jennifer Lawrence had had her tits cut off six months ago. Rape was why all the girls had their hair cut short and ugly in the last few weeks. The way people thought now if a girl looked nice during Lights Out she was asking to be raped.

The second the lights went on out there, the lights went off in here.
Her father told her that, first pointing at the cameras, then pointing at his own chest.

Everything good went away when privacy went away.

People didn’t need privacy just to do bad. That’s a lie you’re going to get told and I want you to know it for the damn lie that it is. People needed privacy to do good. People needed privacy to know they were good.

You’ve got to be able to do good things where no one can see, just so you know there’s something decent inside yourself. Something that’s all for you that isn’t there just because someone’s watching. Being watched takes being good away from us. It makes it so that we never have to be strong for our own sakes… so when the Lights go out… when the world turns its back on us… there’s no more light in our hearts to scare away the night.

People need to do bad things to live. I won’t deny that. But we need to do good things too. We need to do right for ourselves because otherwise it’s all just meat and there’s no reason for any of it. Even bad men have got to have something good, otherwise you can’t stand to be a human being.

Used to be, back in the old days, the lights would go out and people would help each other. That was back before there was cameras everywhere. There was just people, sitting there, knowing in their hearts what right was.

“Who watches the watchmen?” It’s a bullshit question! They’re going to throw that in your face when you go to school, but it’s bullshit! People watch themselves! People watch themselves just fine!

Real strength comes by testing yourself for yourself. But… these damn cameras everywhere! Used to be the only camera you had was inside of yourself. That was the only camera that mattered! That was the only one that never went away!

But when the lights went on out there… when they took the cameras outside of us and propped them up all around us, well then… in a lot of people… the camera inside just went away.

Maybe the camera wasn’t perfect. Maybe people lied to themselves about what they saw there, but they had to just to live! People needed to be people. And when the cameras came, when it became impossible to reconcile anything away… well, everyone who had an ounce of shame killed themselves.

It was like being torn apart. They couldn’t take it.

There’s only two kind of people left. Only two kinds.

The shameless and the patient.

Mar 16

Kurš nogalināja uz banāna mizas paslīdējušo?

Iedomājamies scenāriju — cilvēks, no rīta dodamies no otrā stāva guļamistabas uz virtuvi pirmajā stāvā, paslīd uz banāna mizas, paklūp tieši pie kāpnēm, kritienā lejup pa tām salauž kāju un zaudē samaņu. Kamēr nāk pie samaņas un izsauc ātros, kājā jau ir infekcija un tā vairs nav glābjama, nākas amputēt. Operācija it kā norit veiksmīgi, tomēr atkopšanās periodā rodas komplikācijas un cilvēks nomirst. Skumji, bet nu tāda ir dzīve.

Un tagad iedomājies, ka tev divos vārdos jāpasaka, kas bija vainojams cilvēka nāvē… Ja pirmā doma bija “banāna miza”, tad priekšmetā “būt normālam” tev ir apaļš 10, bet kritiskajā domāšanā… nu, varbūt pienāc uz konsultācijām. :D

Padomā kādu brīdi — kāpēc tieši banāna miza? Ar to sākās stāsts? Ja stāsts sāktos ar “pēc rīta kafijas”, vai tu kā vainīgo norādītu brūno šķidrumu? Diez vai. Nu tad kāpēc vainīga ir banānu miza, ja nomira cilvēks no komplikācijām? Bez banānu mizas to nebūtu bijis? Bet to tieši tāpat nebūtu bijis bez kāpnēm, bez neveiksmīgā kritiena (var taču nokrist un pat tā īsti nesasisties) vai samaņas zaudēšanas. Tad kāpēc tieši “banāna miza” nogalināja, nevis “neveiksmīgs kritiens”, “stāvās kāpnes” vai “samaņas zaudēšana”?

Šī lieta demonstrē vienu no cilvēka prāta īpatnībām, ko lieti noder atcerēties, kritiski lasot un vērtējot kā sensacionālus rakstus, tā jebkuru cēloņu un seku ķēdes atsāstu. Šī īpatnība ir par vainīgo nelaimēs automātiski pieņemt neparasto, savādo, atšķirīgo. Banāna miza ir vienīgā no visām lietām, kas “neiederas” lasītāja zemapziņas priekšstatā par māju rīta agrumā, līdz ar to tā automātiski kļūst par centrālo vainīgo nelaimē, kuras izraisīšanas ķēdē pat nemaz nepiedalījās. Ja tev iepriekšējais teikums liekas nepatiess, izlasi stāstu rūpīgāk. Nekur nav teikts, ka banāna miza bija klupšanas cēlonis, tā tikpat labi varēja atrasties guļamistabā.

Būtu jau jauki, ja šāda domāšana būtu spēkā tikai attiecībā uz augļu mizām… :\

Nov 23

Morālā novecošana

Nesaprotu terminu “morāli novecojis”. Ja iekārtas nespēj pildīt savas funkcijas vai vairs neatbilst ikdienas prasībām, tad tā ir vienkārši novecojusi. Pēc kā mēra morālo novecošanu? Man tas izklausās pēc percieved obsolescence reklāmu mīta, ka “jaunāks=labāks”, ar mērķi likt cilvēkiem atbrīvoties no pilnīgi ejošām lietām un to vietā pirkt tādas pašas, tikai par 5% jaudīgākas, 2% spīdīgākas un ar papildus sapierlāpstiņām (par šo tēmu ir vērtīgi pavērot Story of Stuff video; ja ir slinkums skatīties visu, jālec pa taisno uz “Consumption”).

Protams, ka jaunāks ne vienmēr ir labāks, jo īpaši datoru u.c. eletroiekārtu jomā. Jauns nozīmē — tāds, kas iepriekš nav bijis, un tas nozīmē — 0 pieredzes. Tas nozīmē augstu cenu (gan tāpēc, ka par jaunu “pienākas” prasīt augstu cenu, gan tāpēc, ka vienkārši vēl nav optimizēta ražošana) un augstu problēmu iespējamību. Vislabākais, ko darīt, ja vēlies iegādāties elektroiekārtu, kas iznāca tikai vakar vai iznāks tikai rīt — pagaidi pāris mēnešus un paskaties, kas notiek. 90%, ka vai nu cena kritīsies, vai arī iekārtai tiks atrasti un izlaboti kādi trūkumi vai nepilnības. Visbiežāk — abi divi.

Šodien lasīju, ka dators, kas ražots 2008. gadā, uzskatāms par morāli novecojošu, ja tas ir paredzēts kam vairāk kā ofisa līmeņa darbiem. Papētīju sava aparāta pēdēju “inkarnāciju” — videokarte no 2008 gada, pārējās detaļas no 2007. Komplektēts 2008. vidū par ~350 Ls, neskaitot korpusu (monitors no iepriekšējā datora), t.i. — cenā ietilpst pamatplate, atmiņa, procesors, barošanas bloks, cietais disks, videokarte. Viss jauns, no veikala. Joprojām spēlēju visas videospēles ar grafikas uzstādījumiem “high” un “ultra” robežās, bez problēmām darbinu arī PlayStation 2 un citus emulatorus.

Protams, ka pasaule ir pilna ar jaudīgākiem datoriem, kas strādā vēl ātrāk un spēles darbina vēl glītāk un droši vien arī kafiju gatavo, bet ko tas pierāda? Lai ko tu nopirktu, ja ne jau pirkšanas brīdī, tad mēneša laikā pēc nopirkšanas būs nopērkams labāks, jaudīgāks, glītāks aparāts, nekā tev ir. Ja mēs skatītos pēc tā, “morālā novecošana” kā termins vispār pazaudētu jebkādu jēgu, jo tādas būtu 90% veikala plauktos atrodamu lietu.

Manuprāt, vienīgie gadījumi, kad var runāt par kaut kādu “morālo novecošanu” ir tie, kad jaunākas preces versijas ievērojami atvieglo dzīvi. Piemēram, ja uz galda ir maz vietas, CRT monitors kļūst morāli novecojis, kad parādās plānie LCD. Klēpja datoriem bieži svarīgs faktors ir izmērs un svars — par morālo novecošanu varētu sākt runāt, ja apkārt visi svilpodami žonglē savējus kompjus, bet tu zem savas nastas staigā salīcis un nosvīdis. Bet citādi — WTF?