May 17

Mūziķi AKKA/LAA maksā divreiz

Ja nu kādam vēl šķita, ka AKKA/LAA u.c. saukšana par “mafiju” un “reketu” ir kaut kāda metafora, pārspīlējums vai tēlains izteiciens. Ir šādi — AKKA/LAA iekasē par VISIEM autoriem. Vietējiem, ārzemniekiem, ar līgumiem, bez. No exceptions. Ja tas publiski skan, viņiem par to pienākas. Savukārt paši autori naudu no viņiem saņem TIKAI tad, ja ir noslēguši līgumu ar AKKA/LAA pieteikušies. Der piebilst, ka, jo vairāk autoru noslēdz šādu līgumu, jo lielāka leģitimitāte un “svars” panākt vēl vairāk sev izdevīgas likumu izmaiņas šai organizācijai būs.

Tātad, ja tu esi mūziķis, kuram ir arī, piemēram, kāds bārs vai restorāns (nāk prātā, piemēram, Luijs Fonteins), nenoslēdzot līgumu ar AKKA/LAA, bet atskaņojot savu mūziku savā bārā, NO TEVIS VAR IEKASĒT NODEVU PAR TO, KA TU UN TAVI KLIENTI KLAUSĀS TAVU PAŠA RADĪTO MŪZIKU. Padomā par to mazliet. Tas ir tas, ko pieļauj pašreizējie autortiesību likumi un to AKKA/LAA interpretācija. Vienīgais veids no tā izvairīties, ir oficiāli un rakstiski atbalstīt AKKA/LAA, ar savu parakstu uz līguma vairojot viņu “pārstāvēto” autoru skaitu.

Tātad — AKKA/LAA pelna ar PILNĪGI VISU AUTORU mūzikas publisko atskaņošanu. Punkts. AUTORIEM PĀR TO NAV VARAS. Likumīgi publiski atskaņot mūziku, nemaksājot AKKA/LAA, NAV IESPĒJAMS. Arī tad, ja atskaņotā mūzika ir 100% legāla un bezmaksas.

Un Milgrāve vēl atļaujas paust sašutumu, ka sabiedrība uzskata autoru pārstāvjus par alkatīgiem mantraušiem, nevis cēlajiem radošo dvēseļu sargiem no ļaunajiem pirātiem.

P.S. Nav ne jausmas, kāpēc, bet tas laikam tā skaitās kruti, tāpēc atzīšos arī es — no latviešiem klausos tikai Kasparu Dimiteru, kura dziesmas visas par velti ir pieejamas krustaskola.lv un vienu Dzelzs vilka albumu, ko kaut kad nopirku platforma.lv (tagad tā uzreiz pat neatceros nosaukumu). Latviešu daiļradi kauj nevis pirāti, bet iespēja atklāt jaunu, interesantu mūziku un to ērti iegādāties un lietot (skat. iepriekšējo ierakstu).

May 15

Pirātisma aktuālākā problēma

Šodien uzrakstīju tviterī “Kamēr apkarotāji nesapratīs, ka pirātisms pirmkārt ir ērtība un tikai otrkārt ekonomija, kompromisa un plānotas samazināšanas nebūs.”. Prasījās mazliet papildināt. Man ar savu programmētāja un vispār tehniska cilvēka background patīk atrast aktuālāko/traucējošāko problēmu un koncentrēties uz to. Un, manuprāt, ir šitā:

Autortiesību sargi uz situāciju skatās tikai un vienīgi caur naudas prizmu (šeit varētu garu rindkopu par to, kā autortiesību primārais mērķis tomēr ir (bija?) sargāt autoru no viņa darba piesavināšanās, nevis garantēt viņam peļņu, bet let’s not go there right now). Katrs download tiek vienādots ar zaudētu naudu jaunas, veikalā nopērkamas kopijas cenas apjomā, par pirātisma radītajiem zaudējumiem runā tikai un vienīgi naudas izteiksmēs, un — šī ir problēmas saknes sakne — par vienīgo/galveno pirātu motivāciju uzskata autora darba iegūšanu par velti.

Un tas ir vienkārši, viennozīmīgi un pierādāmi nepareizi (lai neteiktu, ka arī stulbi). Pieaugušiem, strādājošiem, mājas, mašīnas un ģimenes uzturošiem cilvēkiem (ceru, ka man nav plaši jāskaidro, kāpēc un cik bezjēdzīgas pret-pirātisma kampaņas ir bērnu un jauniešu vidū) ir nauda, toties nav laika un bieži vien arī nervu/enerģijas. Pieaudzis cilvēks, kurš laiskā pēc-piektdienas-ballītes sestdienas priekšpusdienā pēkšņi izdomā noskatīties kādu filmu, necelsies triekties uz kino vai pilsētas centru meklēt DVD ierakstu. Un ne jau tāpēc, ka nevarētu atļauties tos 3-5 Ls, bet gan tāpēc, ka celties, ģērbties un kaut kur doties ir darbs, truklāt tā darīšana atliek filmas skatīšanos uz nenoteiktu laiku. Un runa ir par vidējo cilvēku, kurš ir tikko pabeidzis 40 stundu darba nedēļu. Arī ieslēgt datoru un saspaidīt .torrent saites ir darbs, bet vai gan tas vispār ir jāsaka, cik nesalīdzināmi vieglāks un vienkāršāks?

Un tur arī visa sāls. ASV pieejamie Netflix (tiešsaistes filmu īre, kur tu maksā ikmēneša maksu un sakties, ko un kad gribi), iTunes (tiešsaistes mūzikas iegāde, kur tu piereģistrē savu kredītkarti un pēc tam viss, kas ir starp tevi un dziesmu ir viena “buy” poga) un Steam/GoG (tiešsaistes videospēļu iegādes servisi, kuros gandrīz nepārtraukti notiek dažādas atlaižu akcijas, reizēm pat līdz 70%-80%) servisi vieni paši ir izdarījuši vairāk pirātisma apkarošanā, nekā visas SOPAs, PIPAs, ACTAs un daudzbērnu māmiņu, vecu pensionāru un rūdīto smagsvara recidīvistu — torrentu weblapu saimnieku — tiesā sūdzēšanas kopā.

Tas, protams, nenozīmē, ka cenai nav nozīmes, bet šie servisi ir sapratuši pieaugušo, maksājošo cilvēku ilgtermiņa prioritātes — vispirms ērtība (materiāla pieejamība gandrīz jebkurā vietā un laikā, maksimāli vienkārša materiāla iegāde), un tikai tad cena. Diemžēl no lielākās daļas “teju izputināto” mākslinieku pārstāvju joprojām ir dzirdama viņu pašu atzīšanās (dažreiz pat tieši šādā tekstā) situācijas neizpratnē — “We cannot compete with free!”. Varat gan, tikai jāsāk ar konkurenci ērtībās un pievienotajā vērtībā. Cena nevar pabraukt zem 0, toties pakalpojums vienmēr var būt labāks, nekā konkurenta. Un tad arī cilvēki būs ar mieru maksāt.

Jul 15

Reliģiskā do(g)māšana

Laiku pa laikam dzīvē gadās, ka es kādā sarunā piesaucu vai atsaucos uz reliģiju, kā draugi mēdz teikt, pilnīgi nevietā. Viņiem ir taisnība, bet tikai daļēji. Tāpēc īsi izklāstīšu, no kurienes šīs atsauces rodas, lai nākamreiz, kad kāds no draugiem bolīs acis, es varētu teikt, ka viņš neko nesaprot, jo nelasa manu blogu un tāpēc nemaz nevar būt īsts draugs. :P

Ja paskatamies pēc būtības, tad visus spriedumus un lēmumus var iedalīt divos domāšanas veidos. Es šos veidus saucu par racionālo un reliģisko. Domāšanas veidi ir diametrāli pretēji, ilustrēšu ar sirdij tuvu piemēru. Iedomājies situāciju:

Tu esi neliela datorspēļu uzņēmuma vadītājs. Ar savu un bankas naudu savācis vajadzīgos māksliniekus, programmētājus, mūziķus, skaņu operatorus, aktierus un visus pārējo, tu esi novedis spēli no idejas līdz pārdodamam produktam. Bet nu tev ir problēma — pirātisms. Kā panākt, lai cilvēki spēli pērk, nevis vienkārši uzliek uz datora un tad izdāļā draugiem vai ieliek Internetā? Tu ieliec spēlē nosacījumu, ka diskam vienmēr jābūt datorā. Bet disku var nokopēt, tāpēc tu ieliec arī pretkopēšanas aizsardzību. Taču līdz šim visas pretkopēšanas aizsardzības ir tikušas uzlauztas, tāpēc drošības labad tu pievieno vēl trešo slāni — lai spēli varētu spēlēt, ir jāreģistrējas un pēc tam katru reizi jāielogojas tavā tiešsaistes sistēmā ar katrai spēles kopijai unikālu kodu. Ar to, šķiet, vajadzētu būt gana. Viss tiek nofinalizēts, spēle aiziet tautās.

Pēc mēneša tiek apkopoti rezultāti — visas spēles aizsardzības tika apietas un spēle brīvi kopējamā veidā nonāca Internetā nedēļas laikā pēc parādīšanās veikalos. Apturēto pirātu skaits, tātad, ir praktiski 0, toties tava klientu atbalsta komanda katru dienu strādā ar neskaitāmiem cilvēkiem, kam ir problēmas ar reģistrēšanos, Internet pieslēgumu, bojātu disku vai vienkārši sūdzības par to, cik tas viss ir neērti (atšķirībā no Internetā novilktas spēles, kuru atliek tikai uzinstalēt un palaist). Turklāt tagad tev arī būs nenoteiktu laiku jāuztur serveri, kas ir atbildīgi par lietotāju autorizāciju. Par spīti tam visam, peļņa tomēr ir bijusi pietiekama, lai būtu motivācija cept augšā jaunu spēli. Bet ko darīt ar pirātismu…?

Racionālā pieeja būtu izdarīt secinājumus par pretkopēšanas aizsardzības nelietderīgumu un meklēt citus risinājumus, kas mazāk apgrūtinātu pircējus un vairāk traucētu pirātiem, nevis otrādi. Un risinājumi ir, ja tos meklē. Var atcelt aizsardzību vispār, samazināt to līdz minimumam vai ieviest tikai uz laiku (lielākā daļa spēļu vairāk nekā pusi peļņas ienes pirmā mēneša laikā), tā vietā veidot ciešāku kontaktu starp patērētājiem un izstrādātājiem, var legālajai spēlei dot līdzi bonusus, var samazināt cenas (jo īpaši pēc ienesīgā perioda beigām), var iekļaut spēlēs sociālo aspektu, utt.

Reliģiskā domāšana, savukārt, nozīmē nezaudēt ticību pretkopēšanas aizsardzībai un turpināt, kā līdz šim (“aizsardzības kods mums jau ir gatavs, autorizācijas serveris arī”). Tā ignorē iegūtos rezultātus un faktus, kas neatbilst “pretkopēšanas aizsardzība samazinās vai novērsīs pirātismu” uzstādījumam un turpina pie tā pieturēties. Tā kā šai domāšanai nav argumentētu atspēkojumu faktiem, tās aizstāvībai gandrīz neizbēgami tiks izvēlēti kandidāti no loģisko kļūdu (logical fallacies) repertuāra. Populārākie: viltus pretstati jeb domāšana galējībās (“ja mēs neizmantosim maksimālo iespējamo aizsardzību, tad jebkurš bērns kopēs un dāļās mūsu spēli pa labi un pa kreisi”), personības diskreditēšana (“ierosināt atcelt pretkopēšanas aizsardzību var tikai pirāts, kas grib visu par velti”), ačgārnā loģika (“paskaties, cik daudzi nokopēja mūsu spēli, tātad aizsardzības bija par maz”) un, protams, neiztrūkstošā postulāta atkārtošana (“pretkopēšanas aizsardzība mazina pirātismu”) un “var būt tikai sliktāk” sacerējumi (“mūsu spēlei vienubrīd bija pat 200`000 pirātu, bez aizsardzības būtu bijuši 1`000`000!”).

Pēc būtības varētu teikt tā:

Racionālā domāšana vienmēr sāk ar situācijas un tās cēloņu izpēti (“kas un kāpēc nodarbojas ar pirātismu”), un jebkuras darbības plāno un vērtē, vadoties pēc paredzamajiem un/vai iegūtajiem rezultātiem (“cik lielā mērā mēs kaitējām pirātiem, un kāda pieredze bija pircējiem”); un dara to pēc iespējas neitrālāk un objektīvāk, lai nepieļautu personīgā viedokļa traucējumus faktu analīzē.

Reliģiskā domāšana pieiet tam no otra gala — sāk ar jau gatavu spriedumu (“pasaule ir pilna ar pirātiem, jo neviens taču nemaksās par kaut ko, ja to pašu var dabūt par velti”), un no rezultātiem atlasa tikai tos, kas atbilst plānotajiem, pārējos vai nu atmetot, vai pat piedēvējot problēmai. Ja atbilstošu rezultātu nav vispār, tad vienkārši atkārto plānotos, ar domu “šoreiz nesanāca, bet vispār daram pareizi”. Tāpat reliģiskā domāšana nav atdalāma no emocionāliem izlēcieniem, argumentu trūkuma gadījumā tie ir praktiski garantēti.

Iemesls, kāpēc es to saucu par reliģisko domāšanu, ir gaužām triviāls — tieši ticīgo filozofijās es to esmu novērojis visbiežāk un izteiktāk. No piemēriem gan atturēšos vienkārši tāpēc, ka raksts jau tā nav no īsajiem. Ja nu ļoti sagribās, prasiet komentāros. ;)

P.S. Tikai nevajag iedomāties, ka šie divi domāšanas veidi ir savstarpēji ekskluzīvi. Reti kurš ir iemācījies pilnībā pielietot tikai racionālo; cilvēku spējas spriest loģiski un pamatoti par vienu tēmu, bet iebraukt pilnīgā reliģijā, tiklīdz tā pieskaras, piemēram, “sirds stīgām” (bērni, tuvinieki, bērnības traumas, patriotisms, nacionālisms u.tml.) ir apbrīnas vērtas.