Pirātisma aktuālākā problēma

Šodien uzrakstīju tviterī “Kamēr apkarotāji nesapratīs, ka pirātisms pirmkārt ir ērtība un tikai otrkārt ekonomija, kompromisa un plānotas samazināšanas nebūs.”. Prasījās mazliet papildināt. Man ar savu programmētāja un vispār tehniska cilvēka background patīk atrast aktuālāko/traucējošāko problēmu un koncentrēties uz to. Un, manuprāt, ir šitā:

Autortiesību sargi uz situāciju skatās tikai un vienīgi caur naudas prizmu (šeit varētu garu rindkopu par to, kā autortiesību primārais mērķis tomēr ir (bija?) sargāt autoru no viņa darba piesavināšanās, nevis garantēt viņam peļņu, bet let’s not go there right now). Katrs download tiek vienādots ar zaudētu naudu jaunas, veikalā nopērkamas kopijas cenas apjomā, par pirātisma radītajiem zaudējumiem runā tikai un vienīgi naudas izteiksmēs, un — šī ir problēmas saknes sakne — par vienīgo/galveno pirātu motivāciju uzskata autora darba iegūšanu par velti.

Un tas ir vienkārši, viennozīmīgi un pierādāmi nepareizi (lai neteiktu, ka arī stulbi). Pieaugušiem, strādājošiem, mājas, mašīnas un ģimenes uzturošiem cilvēkiem (ceru, ka man nav plaši jāskaidro, kāpēc un cik bezjēdzīgas pret-pirātisma kampaņas ir bērnu un jauniešu vidū) ir nauda, toties nav laika un bieži vien arī nervu/enerģijas. Pieaudzis cilvēks, kurš laiskā pēc-piektdienas-ballītes sestdienas priekšpusdienā pēkšņi izdomā noskatīties kādu filmu, necelsies triekties uz kino vai pilsētas centru meklēt DVD ierakstu. Un ne jau tāpēc, ka nevarētu atļauties tos 3-5 Ls, bet gan tāpēc, ka celties, ģērbties un kaut kur doties ir darbs, truklāt tā darīšana atliek filmas skatīšanos uz nenoteiktu laiku. Un runa ir par vidējo cilvēku, kurš ir tikko pabeidzis 40 stundu darba nedēļu. Arī ieslēgt datoru un saspaidīt .torrent saites ir darbs, bet vai gan tas vispār ir jāsaka, cik nesalīdzināmi vieglāks un vienkāršāks?

Un tur arī visa sāls. ASV pieejamie Netflix (tiešsaistes filmu īre, kur tu maksā ikmēneša maksu un sakties, ko un kad gribi), iTunes (tiešsaistes mūzikas iegāde, kur tu piereģistrē savu kredītkarti un pēc tam viss, kas ir starp tevi un dziesmu ir viena “buy” poga) un Steam/GoG (tiešsaistes videospēļu iegādes servisi, kuros gandrīz nepārtraukti notiek dažādas atlaižu akcijas, reizēm pat līdz 70%-80%) servisi vieni paši ir izdarījuši vairāk pirātisma apkarošanā, nekā visas SOPAs, PIPAs, ACTAs un daudzbērnu māmiņu, vecu pensionāru un rūdīto smagsvara recidīvistu — torrentu weblapu saimnieku — tiesā sūdzēšanas kopā.

Tas, protams, nenozīmē, ka cenai nav nozīmes, bet šie servisi ir sapratuši pieaugušo, maksājošo cilvēku ilgtermiņa prioritātes — vispirms ērtība (materiāla pieejamība gandrīz jebkurā vietā un laikā, maksimāli vienkārša materiāla iegāde), un tikai tad cena. Diemžēl no lielākās daļas “teju izputināto” mākslinieku pārstāvju joprojām ir dzirdama viņu pašu atzīšanās (dažreiz pat tieši šādā tekstā) situācijas neizpratnē — “We cannot compete with free!”. Varat gan, tikai jāsāk ar konkurenci ērtībās un pievienotajā vērtībā. Cena nevar pabraukt zem 0, toties pakalpojums vienmēr var būt labāks, nekā konkurenta. Un tad arī cilvēki būs ar mieru maksāt.