Manas asinis paliks vēnās
Nevarētu teikt, ka piektdien saņemtais aizliegums man jebkad oficiāli šķirties no vairāk kā puslitra asiņu cilvēces labā mani ārprātīgi apbēdināja (es pie savas sarkanās vielas esmu diezgan pieradis). Tas, kas mani apbēdināja vairāk — asinsgrupas noteikšanai adatu man iedūra, pirms paguvu attapties, kreisās rokas zeltnesī. Kā rezultātā nu jau otro dienu ar šo pirkstu nevaru “iet uz sporta zāli”. Labi, ka man ir arī elektriskā ģitāra (nezinātājiem — tās stīgas ir plānākas, vieglāk spiežamas un visādi citādi pirkstiem saudzīgākas, nekā akustiskās ģitāras stīgas), vismaz gammas un soliņi joprojām man nav liegti. :)
P.S. Toties tagad es beidzot, beidzot zinu no galvas savu asins grupu. Jo pirmo reizi mūžā redzēju to uzrakstītu uz papīra. :P
Kas tad tev vainas, ka nedrīksti šķirties no savām dārgajām asinīm? Un vai tad patiešām dēļ viena maza dūrieniņa pirkstā nevar iet uz sporta zāli?
Ar manām asinīm, cik nu ir zināms bez analīzēm, viss ir vislabākajā kārtībā. Bet reiz pirms gadiem 10+ manas smadzenes pieteica streiku, un tagad neviens ārsts man pie vēnas ar bļodiņu nelīdīs — ka aiz dusmām par noņemto paiku nepiesaka atkal.
Iesaku ja ne izlasīt tekstu, tad vismaz noskatīties ielinkoto video, lai būtu skaidrs, kāpēc “iet uz sporta zāli” ir pēdiņās. Un es taču teicu, ka tikai ar to vienu pirkstu. Bet man nepatīk darīt lietas pa pusei, tāpēc pagaidām mierā paliek arī pārējie trī. :)