Izglītības panaceja

Vienmēr, kad piesauc izglītības panaceju, atceros, cik gadus man vajadzēja, lai pēc skolas beigšanas atjaunotu tās iznīcināto mācīšanās prieku.

Protams, ka izglītība ir risinājums. Problēma tikai tā, ka tiem, kas nesāk turīgi, izcili (talantīgi) vai kā citādi veiksmīgi, to ir diezgan nereāli dabūt.

Es bastoju matemātiku, lai mācītos programmēt. Bastoju fizklutūru, lai skrietu, rāptos kokos un mācītos, kā mest kūleņus uz asfalta un nesavainoties. Bastoju latviešu valodu un literatūru, lai paliktu mājās, lasītu grāmatas un rakstītu savus stāstus. Bastoju angļu valodu, lai ar vārdnīcu rokā tulkotu Sim City 2000 virtuālo avīžu rakstus. Bastoju mūziku, lai mācītos spēlēt ģitāru.

Rezultāts?

Atzīmes virs vidējā, domrakstu un diktātu kontroldarbos es pelnīju naudu, palīdzot čaklajiem un sekmīgajiem bērniem pareizi salikt komatus un man nekad nebija tik daudz īslaicīgu draugu, kā īsi pirms angļu valodas vai informātikas kontroldarbiem.

Diemžēl mana izturība nebija bezgalīga un ap pamatskolas beigām un vidusskolas sākumu es jau biju pārguris no mēģinājumiem sabalansēt skolu un mācīšanos. Padevos. Gāju uz visām stundām, cik nu spēju, toties mājasdarbus pārtraucu pildīt vispār — skolā atsēdēto stundu trulums “iesēdās” tā, ka nespēju gribēt neko vairāk, kā stulbi blenzt televizorā vai spēlēt videospēles (arī ne iet ārā vai jebkā citādi aktīvi izklaidēties vai izglītoties). Būtu bijis pieaugušais, to sauktu par apātiju vai depresiju; tā kā nebiju, sauca par slinkumu. Bastoto stundu skaits saruka dramatiski — līdz ar vidējo atzīmi. Ja pirms tam man bija grūtības dabūt sekmīgas atzīmes tikai tajos priekšmetos, kur pasniedzējiem bija svarīgs apmeklējums, tad tagad vājš biju visā.

Skumjākais ir tas, ka es vēl atceros, ar kādu prieku es bizoju uz skolu pirmajās klasēs. Labi atceros tāpēc, ka tikai pirms pāris gadiem es šo prieku tā pa īstam atguvu. Sajūsmu par katru jaunu iespēju kaut ko apgūt, baudu par to, kas sanāk un arī par to, kas nē, jo nav dzīvē nekā tāda, no kā nevarētu mācīties vai kas nebūtu treniņš. Un līdz ar šī prieka atgriešanos proporcionāli pieaug riebums pret izglītības sistēmu kopumā un pamat- un vidusskolu jo īpaši. Agrāk piekritu izplatītajam uzskatam, ka tā ir vienkārši lieta, kam jātiek cauri. Tagad uzskatu, ka tā ir kropļojoša spīdzināšana, kuras primārais mērķis ir bērnus “pieskatīt”. Līdz ar to loģiski, ka reti kuru tā pa īstam uztrauc, ja topošie cilvēki iemācās saņemt labu atzīmi, nevis labi izdarīt; iemācās iekalt vārdus, skaitļus un formulas līdz nākamajam kontroldarbam, nevis to vienu prasmi, kas ir vienīgais ceļš uz visām pārējām — mācīties.

P.S. Rakstu iedvesmoja kādu laiku atpakaļ dzirdētie komentāri par Re:Baltica “zivju fabrikas” rakstu un šodien uzpeldējušo 2012. gada informātikas valsts eksāmenu (http://www.onkulis.com/2013/05/27/eksamens-informatika-vidusskolai/).