Man ir lieliski vecāki. Sorry, I’m not sorry.
Kā jau tas tagad notiek, sākās viss ar ātro domu tviterī (zem tvītiem ir arī reāls teksts, keep scrolling):
Nemāku empatizēt ar cilvēkiem, kas sūdzas par vecākiem. Manējo vienīgais trūkums ir tas, ka nedzīvo Rīgā — nevar katru dienu sirdi kratīt.
— MoDo (@modo_lv) July 2, 2013
=> T.i., es esmu redzējis un saprotu, ka ar vecākiem var arī plēsties un konfliktēt, bet man nav ne jausmas how that feels.
— MoDo (@modo_lv) July 2, 2013
Uz to saņēmu divas visparedzamākās atbildes. Uz pirmo, kamēr gulēju, manā vietā manu atbildi uzrakstīja @kibrika:
@maijaalise Tas nav par tiem cilvēkiem. Tas ir kompliments vecākie un pasūdzēšanās par savas privilēģijas radīto barjeru komunikācijā.
— Sandra Ose (@kibrika) July 2, 2013
@maijaalise Tas ir tāds kā lūgums "atrodiet salīdzinājumu, ko es saprastu un kas ir gana atbilstošs". Vai vismaz es to tā sapratu.
— Sandra Ose (@kibrika) July 2, 2013
Uz otro:
@modo_lv Tas tāpēc, ka dzīvojat atsevišķās pilsētās. Kad es nedzīvoju Rīgā, mēs arī nekad nestrīdējāmies.
— Nadīna (@NadinaElekse) July 3, 2013
atbildu šeit, jo Tviterī nesaiet.
Runa jau nav par strīdiem. Tas, cik un kā cilvēki savā starpā strīdas, ir atkarīgs no raksturiem, apstākļiem un vēl 157 faktoriem, kurus visus neviens nezina. Runa ir par attiecībām kopumā. Un mana barjera, mans melnais caurums visādi citādi diezgan plašajā empātijas segā ir tas, ka mani vecāki vienmēr ir bijuši arī mani labākie draugi. Es ar prātu saprotu, bet emocionāli nespēju sajust, ko nozīmē negribēt nejauši, bez sagatavošanās satikt vai uzņemt ciemos vecākus. Es ar prātu saprotu, bet emocionāli nespēju sajust, ko nozīmē kaut ko no vecākiem slēpt, baidīties, ka viņi uzzinās. Es ar prātu saprotu, bet emocionāli nespēju sajust, ko nozīmē uztraukties, vai taviem vecākiem patiks tavi jaunie draugi vai attiecības.
Es vienā dzīvoklī ar vecākiem nodzīvoju līdz 22 gadu vecumam. Kad pienāca laiks pārcelties uz Rīgu, tā nebija brīvlaišana, tas nebija “beidzot”. Es to varētu salīdzināt ar mīļākās grāmatas pabeigšanu — tādas, kuras pasaulei un varoņiem tu esi jutis, raudājis un smējies līdzi no bērnu dienām, pazūdot no apkārtējās pasaules katru reizi, kad atver grāmatu. Un tagad tā ir izlasīta. Tās ir skumjas, un ilgas, un melanholija, kas pasvītro apziņu, ka, lai cik reizes pie grāmatas atgrieztos, pārējai lasīšanai ir jāiet uz priekšu. Time to move on, because there is no way back. Tā es jutos, kad pametu vecāku mājas, lai uzsāktu patstāvīgāku dzīvi.
Vecāki ir tie cilvēki, pie kuriem tu bez brīdinājuma un paskaidrojumiem uzrodies trijos naktī, vairāk nekā 100 km no tagadējās dzīvesvietas, lai pārlaistu nakti. Vecāki ir tie cilvēki, kuri nākamajā rītā nelamā tevi par nepiezvanīšanu, par uzmodināšanu un par pārbiedēšanu. Viņi pagatavo tev brokastis un pajautā, vai var kā palīdzēt. Tas arī ir tikai piemērs. Tā var notikt un tā var nenotikt. Bet es zinu, ka tur, pie viņiem, ir mans bunkurs. Kad visa pārējā dzīve iet gaisā spožās kodolsprādziena liesmās, kad visi paša celtie forti, cietokšņi un sienas ir noslaucītas līdz ar zemi, tikai pie vecākiem vienmēr var atgriezties un ne no kā nebaidoties, ne par ko nejūtoties vainīgam un, ja nepieciešams, neko nepaskaidrojot palikt, cik vien ilgi vajag. Kaut visu kodolziemu. Kaut ar mājdzīvniekiem.
Piemēri dramatiski, bet kā lai citādi ilustrē? Tas ir tāds abpusējas cieņas, uzticības un mīlestības līmenis, kuru nepārspēs nekas, līdz tev pašam būs savi bērni.
Un ļaunākais ir tas, ka, par spīti visam, ko esmu pieredzējis, es nevaru pārstāt to uztvert par normu, par to, kā būtu jābūt. Katru reizi, kad es runāju ar jauniešiem (20+), kuru dzīvi traucē, ierobežo vai pat kropļo viņu pašu vecāki — cilvēki, kuriem būtu jābūt ja ne pirmajiem, tad visnelokāmākajiem rindā uz palīdzēšanu, atbalstu un vienkārši patīkamu kopīgu laika pavadīšanu, — man sirds sažņaudzas un es pats sajūtos kā mazs bērns, kurš pazaudējis vecākus ļaužu pūlī — šoka pilnā neizpratnē par šo biedējošo, apjukumu rosinošo svešo cilvēku pasauli, kurā viss ir pilnīgi ačgārni, jo ir salauzts kaut kas fundamentāli svarīgs.
Tev ir draugi vai kaut kas līdzīgs? Ja jā, tad padomāsim par tiem. Ir cilvēki, ar kuriem ir diezgan viegli saprasties un iedraudzēties. Ir tādi, ar kuriem grūtāk. Un ir tādi, ka pat ja Tu/es liec lietā labāko, kas ir pieejams – visu emātiju, vispamatīgāko loģiku, visdetalizētāko iedziļināšanos un papildus pētījumus psiholoģijā, bet šie cilvēki ir pārāk atšķirīgi no tevis, vai pārāk neloģiski, vai pārāk dumji (plašā nozīmē), vai pārāk savtīgi, vai ļaunīgi un neizdodas izveidot draudzīgas attiecības / attiecības, kas izraisa vēlmi ar cilvēku atkārtoti komunicēt.
Nu un dažiem cilvēkiem ir gadījies piedzimt nevis tādiem cilvēkiem, ar kuriem viņi labprāt draudzētos, bet tādiem, kas ir tuvāk otrai galējībai. Vecāki patiesībā ir vienkārši tādi ļoti, ļoti sen pazīstami draugi, kuriem ir šādas tādas privilēģijas (salīdzinot ar patvaļīgiem svešiniekiem) komunikācijā ar tevi. Šīs privilēģijas rodas no tā, ka viņi tevi ļoti ilgi pazīst (daudz kopā pavadītu minūšu, stundu) un ir redzējuši tevi attīstībā. Cilvēki ir dažādi. Daži nespēj šīs privilēģijas izmantot produktīvi, dažiem sanāk tikai destruktīvi.
P.S. Mans spriedums pamatā ir balstīts nevis uz vecākiem, kas speciāli ieriebj saviem bērniem, bet uz tiem, kas bērniem vēl visu to labāko, pašu, pašu labāko, bet nespēj saprast, ka viņu izpratne par “labāko” bērnam neder.