It kā pastāvētu izvēle, ko bērniem zināt vai nezināt

Viedoklis “X gados nav jāzina par Y” ir viens no tiem fascinējošajiem strausu metodoloģijas piemēriem, kas nebeidz pārseigt vēl ilgi pēc tam, kad vajadzēja jau tā kā būt pieradušam. Vienmēr ar grūtībām mēģinu iztēloties to pasauli, kurā dzīvo šo viedokļu turētāji.

Tā ir pasaule bez seksualizētām reklāmām, bez Fifty Shades Of Grey un bez interneta.
Tā ir pasaule, kurā nevienam bērnam grupiņā vai pagalmā nav viedtelefons ar interneta pieslēgumu un vēlmi šokēt apkārtējos ar neķītrāko / asiņaināko / perversāko / dīvaināko, kas nu kurā reizē ir atradies.
Tā ir pasaule, kurā bibliotēkās grāmatām ir vecuma ierobežojums un kurā puiši, nediskrētu radinieku vai paziņu samācīti, jau 12 gadu vecumā neizkliedz publiski neatkārtojamus piedāvājumus (bieži vien jaunākām) meitenēm.
Tā ir pasaule, kurā vairums vecāku ir spējīgi bez kautrēšanās, dusmošanās un pārmetumiem runāt un atbildēt uz bērnu jautājumiem par seksu, dažādām seksuālām orientācijām, masturbēšanu un visām pārējām lietām, kuru daļa sabiedrības spītīgi un maldīgi sauc par “netiklībām”.
Un tā ir arī pasaule, kurā trešdaļa jauniešu ar nestandarta seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti nav mēģinājuši izdarīt pašnāvību.

Bet tā nav pasaule, kurā mēs dzīvojam. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā nav izvēles, vai 12 (un bieži vien pat jaunāks) cilvēks par to visu uzzinās, un diemžēl vairums — ne no vecākiem.

Mēs dzīvojam skarbi vienkāršā pasaulē ar tieši divām izvēles iespējām — izglītot bērnus skolās, vai ļaut apgūt pašmācības ceļā, tai skaitā trial and error eksperimentos.