Īstas ģitāras neraud

Viss sākās ar Džordžu Harisonu, kurš savērpa dažādas skaņas un rezultātu nosauca “My Guitar Gently Weeps”. To var klausīt un skatīt te:

http://www.youtube.com/watch?v=T7qpfGVUd8c

Ir arī akustiskais variants:

http://www.youtube.com/watch?v=aKy73uTOhDc

Un tad nāca Džeiks Šimabukuro ar savu ukuleli (kā to pareizi sauc latviski?) un uztaisīja kaut ko tādu, ko man ne tikai nav izdevies savā antimuzikālajā galvā sasaistīt ar oriģinālu, bet pat tā līdz galam aptvert. Skatam un klausam te:

http://www.youtube.com/watch?v=puSkP3uym5k

Izskatās, ka pat slavenajam Emanuelam patīk:

http://www.youtube.com/watch?v=J5qakFIecBU

Džeiks vispār ir maņaks, Internetā daudz var no viņa atrast. Es jūs atstāšu ar šo viņa veikumu. Man ļoti patīk, cik nemanāmi gabals pāriet no spāniskā sākuma uz gandrīz džeziskajām beigām.

http://www.youtube.com/watch?v=ZqaYmQZgrB4

P.S. Varbūt pēc šī ieraksta tie, kas dažreiz saka, ka es protu spēlēt ģitāru, beidzot nokaunēsies un turpmāk paklusēs (es jau nokaunējos). :P