Dažreiz slimnieki ir jāpamet

Interenetu nesen pāršalca stāsts: meitene uzzināja, ka viņas puisim ir vēzis, un no viņa izšķīrās, taču joprojām gribēja saņemt ļoti dārgo ($8000) Super Bowl pasākuma biļeti, kas bija viņai tika iegādāta pirms šķiršanās. Vēlāk gan parādījās informācija, ka puisis varētu būt stāstu ja ne pilnībā, tad daļēji safabricējis, bet ne par to šoreiz runa. Šis nav ne tuvu pirmas šāds stāsts, tāpēc tālāk mazliet vispārīgas filosofijas.

Reakcija paredzama — cilvēki nosoda, lamā, pārmet. Nepārsteidzoši, protams, bet tāpat kaitinoši, jo ilustrē aprobežotību, tuvredzību (lai neteiktu, ka vienkārši stulbumu), un no tās izrietošo agresiju un negativitāti. Negribas jau otrajā rindkopā ķerties uzreiz pie klišejām, bet jautājums rodas pats no sevis — cik no pārmetumu metējiem ir kaut mazākā nojausma, ko tas nozīmē — būt kopā ar vēža slimnieku? Nezinot visus lietas apstākļus, pametēju tikpat labi varētu slavēt — daudziem citiem cilvēkiem nepietiktu drosmes aiziet laicīgi, pat zinot, ka ilgi nespēs izturēt (un liela daļa par to pat neiedomājas). Labāk pieņemt lēmumu un aiziet uzreiz, nekā sagaidīt brīdi, kad to nāksies darīt piespiedu kārtā, salūztot zem situācijas svara. Pamest otru grūtas cīņas vidū ir daudz nekrietnāk un bīstamāk, nekā pirms tās.

Nav jau nekas nosodāms vai nesaprotams, ka mēs katrs gribētu dzīvot pasaulē, kur mūsu tuvie cilvēki ir neiedragājamas klintis, pie kurām vienmēr meklēt atbalstu grūtā brīdī. Bet arī citi cilvēki ir tikai cilvēki, un katram ir savi emocionālās stabilitātes, empātijas un grūtību izturības sliekšņi un pakāpes, ko ietekmē ļoti daudzi apstākļi. Par pašu slimnieku vēl var saprast — cilvēks, kuram tajā brīdī ir nopietnas problēmas un emocionāli pārdzīvojumi var arī nebūt spējīgs iejusties otra ādā, bet nevienam citam nav ne mazāko tiesību nosodīt, nezinot neko vairāk kā “uzzināja par slimību un pameta”.

Diemžēl — kā jau parasti — daudz vieglāk ir radīt prātā binārus labā un ļaunā tēlus, lai bez veselā saprāta piepūlēšanas un iespringšanas par tādām trivialitātēm kā “situācijas noskaidrošana” varētu ar putām uz lūpām, paštaisnu emociju uzplūdā slavēt vienu un zākāt otru. Tā ir tāda jauka, mierinoši vienkāršas pasaules fantāzija, kurā cilvēks, kurš pamet slimnieku, automātiski ir plānas ūsas virpinošs, cietsirdīgi smejošs ļaundaris, kuru var un vajag pārmācīt. Un nevis, piemēram, grūtībām nesagatvots jaunietis, kuram jau tā sirds lūzt un pasaule brūk, saprotot, ka nespēja panest pēkšņi uzkrauto nastu nozīmē neizbēgamas attiecību beigas un mīļotā cilvēka zaudēšanu.

P.S. Paņemot nost vēža aspektu — strīds par biļetēm ir parasts šķiršanās mantu sadales kašķis, kurš pat īsti nav pieminēšanas vērts.