Baltā diena

Viena no tām jocīgajām dienām.

Cilvēki mēdz satraukti sajūsmināties vai pārsteigti piezīmēt gadījumus, kad kāds notikums (parasti šķietami nenozīmīgs) pilnībā apgriež kājām negatīvo noskaņojumu, varbūt pat gandrīz-depresiju. Nekas liels. Pīle, kas skubina pīlēnus ezerā vai kanālā. Saules stari, kas izgaismo parasti neievēroto māju tieši tā, un padara to par tā brīža skaistāko skatu pasaulē.

Cilvēkiem tādi gadījumi šķiet īpaši, pat brīnumaini.

Man šķiet, ka ir vēl īpašākas dienas. Varbūt ne retākas vai pat mazāk iespējamas, bet īpašākas kaut vai tāpēc vien, ka tās parasti nepamana.

Baltās dienas.

Dienas, kas ir pretstati melnajām. Parasti tās sākas ar nelielām skumjām, nelielu nomāktību. Vai pat lielu. Taču pa dienu notiek kaut kas pozitīvs. Sīkums, kas neatstāj vairāk, kā (šķietami) gaistošu “nujā, ir jau jauki” iespadu. Bet tad šim baltajam sīkumam seko vēl viens. Un tad vēl viens. Un vēl viens. Un vēl.

Un tad, kad tu attopies, ka jau ir vakars, tu pamani arī, ka diena ir pagriezusies, apgriezusies, nostājusies uz galvas un manījusi krāsu. Un laimei vairs nevajag pieskarties, jo to var sajust tāpat. Un vairāk arī neprasās.

Šodien bija sasodīti laba baltā diena.