Kurš nogalināja uz banāna mizas paslīdējušo?
Iedomājamies scenāriju — cilvēks, no rīta dodamies no otrā stāva guļamistabas uz virtuvi pirmajā stāvā, paslīd uz banāna mizas, paklūp tieši pie kāpnēm, kritienā lejup pa tām salauž kāju un zaudē samaņu. Kamēr nāk pie samaņas un izsauc ātros, kājā jau ir infekcija un tā vairs nav glābjama, nākas amputēt. Operācija it kā norit veiksmīgi, tomēr atkopšanās periodā rodas komplikācijas un cilvēks nomirst. Skumji, bet nu tāda ir dzīve.
Un tagad iedomājies, ka tev divos vārdos jāpasaka, kas bija vainojams cilvēka nāvē… Ja pirmā doma bija “banāna miza”, tad priekšmetā “būt normālam” tev ir apaļš 10, bet kritiskajā domāšanā… nu, varbūt pienāc uz konsultācijām. :D
Padomā kādu brīdi — kāpēc tieši banāna miza? Ar to sākās stāsts? Ja stāsts sāktos ar “pēc rīta kafijas”, vai tu kā vainīgo norādītu brūno šķidrumu? Diez vai. Nu tad kāpēc vainīga ir banānu miza, ja nomira cilvēks no komplikācijām? Bez banānu mizas to nebūtu bijis? Bet to tieši tāpat nebūtu bijis bez kāpnēm, bez neveiksmīgā kritiena (var taču nokrist un pat tā īsti nesasisties) vai samaņas zaudēšanas. Tad kāpēc tieši “banāna miza” nogalināja, nevis “neveiksmīgs kritiens”, “stāvās kāpnes” vai “samaņas zaudēšana”?
Šī lieta demonstrē vienu no cilvēka prāta īpatnībām, ko lieti noder atcerēties, kritiski lasot un vērtējot kā sensacionālus rakstus, tā jebkuru cēloņu un seku ķēdes atsāstu. Šī īpatnība ir par vainīgo nelaimēs automātiski pieņemt neparasto, savādo, atšķirīgo. Banāna miza ir vienīgā no visām lietām, kas “neiederas” lasītāja zemapziņas priekšstatā par māju rīta agrumā, līdz ar to tā automātiski kļūst par centrālo vainīgo nelaimē, kuras izraisīšanas ķēdē pat nemaz nepiedalījās. Ja tev iepriekšējais teikums liekas nepatiess, izlasi stāstu rūpīgāk. Nekur nav teikts, ka banāna miza bija klupšanas cēlonis, tā tikpat labi varēja atrasties guļamistabā.
Būtu jau jauki, ja šāda domāšana būtu spēkā tikai attiecībā uz augļu mizām… :\
akrobāts ir dzīvs. cilvēks nomira.
WTF, kāpēc tur bija akrobāts? :D Laikam pārāk dzīvi iztēlojos krišanu pa kāpnēm. :P Izlaboju.
Varētu mazliet paoponēt, ka no Tava teiktā tomēr izriet, ka banāna miza bija cēlonis paklupšanai, un ka kritiens bija lejup pa kāpnēm (nevis vienkārši laukumiņā pie kāpnēm, par kuru pat nav teikts, vai tas bija pie kāpnēm augšup vai lejup). Cilvēki paļaujas, ka stāstījums tomēr par lietām stāsta secīgi un saistīti. Piedod, bet neesmu valodnieks, un nevarēšu dot formālas definīcijas un pamatojumus. Ja Tu ar šo teikumu esi domājis ko citu, tad vainīgs esi Tu, jo apzināti maldināji savus lasītājus.
Protams, tālākie punkti paliek spēkā, ka pie vainas bija visa ķēdīte, nevis viens izolēts cēlonis. Bet to arī parasti cilvēkiem, kam galva uz pleciem strādā, nav problēmu saprast.
Piekrītu, ir mazliet maldinoši — cilvēcīgi, sadzīvē vienkārši runājot par to tiešām nevarētu nevienam pārmest, ka to uztver kā saistītu stāstu. Savukārt, sākot meklēt vainu/vainīgo, manuprāt, tas vairs neiet cauri, tad ir jāpiekasās katram vārdam un jāizsvēpē visas neskaidrības un neviennozīmības. Paldies, ka piekasījies par kāpnēm, pielaboju. :)
Protams. A kāpēc tad tiesas procesi parasti prasa tik ilgi? :P
Vispār, padomā arī no otras puses – kurš atgadījums gan nav vesela apstākļu sakritības ķēdīte? Piemēram, laupītājs tumšā šķērsielā, piedraudot ar nazi, nolaupīja 1000 latu. Bet tas nebūtu noticis, ja upuris būtu izvēlējies citu ceļu, vai šķērsiela būtu apgaismota, vai būtu taisnāks ceļš mājās, vai upuris naudu būtu glabājis bankā, vai upuris būtu trenējies pašaizsardzības kursos, vai vai vai vai…. Tomēr kaut kāpēc mēs vainojam laupītāju, ne? Kāpēc?
Tur drusku cits funktieris: laupītājs visā ķēdē ir vienīgais, kas izdarīja izvēli, apzinoties rezultātu un to mēģinot panākt. Viss pārējais bija nejaušība (t.sk. upura lēmumi, kas pieņemti neapzināti un/vai nezinot, ka to pieņemšana novedīs pie aplaupīšanas rezultāta).
Mana doma ir par negadījumiem, kur tā īsti nav vainīgā, tomēr cilvēkam jau ļoti gribas rādīt ar pirkstu, un, ja ķēdē ir kaut kas gana neparasts vai neiederīgs, instinkts vienmēr vilks uz to.