Domu pilieni no slidotavas

Svētdien biju slidot. Kamēr nemocīju prātu ar mācīšanos slidot atmuguriski, tas apviļāja dažas atziņas.

Slidot ir super, nomātas slidas bez biezajām zeķēm — spīdzināšana. Ļoti šaubos, ka vēl kādreiz kāpšu uz ledus, kamēr nebūšu ticis pats pie sava kājnažu pāra. Vēl arī, pārsteigumu pārsteigums — slidotavā ir auksts. Džemperi paņēmu, bet par cimdiem neiedomājos. Tā bija kļūda.

Jauki, ka cilvēki nebaidās būt neparasti un izskatīties neveikli. Slidotājs tā uz gadiem 40-50, kurš ļoti nestabili un visu laiku turoties pie apmales, lēnām spirinājās apkārt laukumam, mani iepriecināja katru reizi, kad viņu pamanīju. Ja fiziski spēj, tad mācīties kaut ko jaunu nekad nav par vēlu. Turklāt, viņam gāja labāk, nekā man ar to atmuguriskošanos.

Varbūt kļūstu vecs, varbūt vienmēr tāds esmu bijis, bet (relatīvi) pieguļošās drēbēs tērptās, jaunās un glītās topošās daiļslidotājas manu uzmanību saistīja tieši tik ilgi, līdz uz laukuma parādījās padzīvojusi šī sporta veterāne (izskatījās, ka instruktore). Ar jaunības enerģiju un iesācēja entuziasmu veiktās figūras un manevri nobāl pieredzes un prakses it kā parasto, bet tik iedvesmojoši ekonmisko un precīzo kustību priekšā. Vispār vienmēr esmu bijis mērenā sajūsmā klātienē redzēt cilvēkus, kas ir acīmredzami profesionāļi kaut kādā jomā.

Audiogrāmatas ir lielisks izgudrojums. Cik vēl cilvēki var teikt, ka ir “lasījuši” Game of Thrones, slidojot un pārmaiņus mācoties to darīt atmuguriski (slidot, ne lasīt)?