Jun 18

Visi tā šausminās par Game of Thrones pēdējo sēriju…

Visi tā šausminās par Game of Thrones 5. sezonas pēdējo sēriju, bet man priekšpēdējās death by betrayal šķita par kārtu ļaunāk. Nezinu, cik pamatoti, bet man tas lika aizdomāties par cilvēku uzmanības prastumu un paredzamo manipulējamību. Centrāls stāsta varonis, kurš nomirst relatīvi ikdienišķā veidā, saņem daudz vairāk uzmanības, šoka un YouTube reakciju video, nekā krietni nevainīgāks otrā plāna tēls, kurš piedzīvo daudz lielāku nodevību un mokpilnāku nāvi.

Jun 16

Viens pieaugšanas un brieduma rādītājs

Viens pieaugšanas un brieduma rādītājs varētu būt atklāsme, ka sevis un citu nīšana, un dzīvošana ciešanās vai apātijā ir kaut kas, ko labot, nevis ar ko identificēties un justies īpašam.

Tāpat arī atklāsme, ka “vienkārši beigt būt tik drūmam”, “vienkārši koncentrēties uz pozitīvo” u.tml. teksti nav nekāds risinājums un to ieteikšana kādam, kurš cīnās ar pirmo atklāsmi, nav nekāda veida palīdzība.

May 05

OCDinner: Iespējams, dīvainākā pseido-“ballīšu spēle”

Pirms nu jau krietna laika izdomāju iepirkšanās spēli, kurai nav ne jēgas, ne tāda saturīga mērķa, bet nez kāpēc tomēr laiku pa laikam sagribās uzspēlēt. Vakar draugu pasākumā tieši bija viena šāda reize, tāpēc nolēmu pie viena arī pierakstīt noteikumus uz virtuālā papīra.

Spēles princips ļoti vienkāršs — mēģināt nokomplektēt ballītes / vakara ēdienu galdu, pērkot tikai tās ēdamās lietas, kas veikalā neatrodas savā vietā (nosaukums nāk no no maldīgā priekšstata par OCD kā vēlmi, lai viss būtu savās vietās, tīrs un kārtīgs). Piemēram, kola, kas nolikta uz saldējumu vitrīnes, cepumu paciņa, kas mētājas šokolādes tāfelīšu grozā, “Snickers”, kas iebāzts starp “Laimas” šokolādēm utt.

Papildus apsvērumi:

  • Ieteicams samērogot izvēlētā veikala izmēru ar spēles dalībnieku skaitu. Vienam cilvēkam tīrīt milzu hipermārketa hektāru nebūs īpaši produktīvāk, kā 10 cilvēkiem Narvesen kiosku.
  • Preces, kas atbilst noteikumiem, ir jāņem obligāti! Pārtikas preces, kas neatbilst nosacījumiem, ņemt nedrīkst!
  • Jāņem tikai ēdamlietas — lietas, ko kāds no dalībniekiem ir gatavs vismaz pagaršot. Pārtikas preces, par kurām ir zināms, ka tās tiks izmestas pat nepagaršojot, neskaitās ēdamlietas un nav jāņem.
  • Spēle dabiski beidzas tad, kad veikals ir izstaigāts un visi nevietā esošie produkti savākti. Minimālais daudzums, pie kura spēli var pārtraukt, ir viens pilns iepirkumu grozs vai arī sasniegts spēlei atvēlēto finanšu limits.
  • Prece, kura acīmredzami ir vienkārši nejauši izkritusi no plaukta (uz grīdas vai apakšējā plaukta) tehniski neskaitās (spēles būtība ir savākt lietas, ko kāds cits ir apzināti paņēmis un nolicis nevietā), bet tas ir tāds “ne šis ne tas” variants un spēlētājs var izvēlēties — ņemt vai nē.
  • Alkohola kā ēdiena statuss ir diskutabls (un tas arī ir relatīvi dārgāks), tāpēc tā iekļaušana pirkumu sarakstā ir pēc katra spēlētāja ieskatiem / kopīgas vienošanās.

Spēles noteikumu angliskā versija no Halceona jūsu un mūsu starptautiskajiem draugiem.

May 05

Cilvēki biežāk pieņemtu labus lēmumus, ja apkārtējie to neuzskatītu par vēlmju piepildīšanu

Man šķiet, ka daudzi cilvēki daudz biežāk pieņemtu labākus (prātīgākus, veselīgākus, laicīgākus) lēmumus, ja apkārtējie pārstātu automātiski pieņemt, ka katrs lēmums un rīcība ir vēlmju piepildīšana. Ja tu izvēlējies darīt X, tātad tu gribēji X un, ja reiz izdarīji, tātad viss ir labāk, nekā bija (jo tu taču dabūji, ko gribēji).

Dzīvē bieži vien tā nenotiek. Dzīvē reizēm tavas vienīgās izvēles ir starp apzinātu lekšanu stikla lauskās līdz acīm vai pasīvu slīdēšanu sērskābē. Un gan brīdī, kad ir jāsaņemas lekt, gan pēc tam nu itin nemaz nepalīdz ne “Kā gan tu vari to sev (t.i., mums, jo mums par tevi sāp) to nodarīt?”, nedz arī “Hei, par ko tu sūdzies, no skābes taču izbēgi!”.

Kaut kā tā.

Apr 28

It kā pastāvētu izvēle, ko bērniem zināt vai nezināt

Viedoklis “X gados nav jāzina par Y” ir viens no tiem fascinējošajiem strausu metodoloģijas piemēriem, kas nebeidz pārseigt vēl ilgi pēc tam, kad vajadzēja jau tā kā būt pieradušam. Vienmēr ar grūtībām mēģinu iztēloties to pasauli, kurā dzīvo šo viedokļu turētāji.

Tā ir pasaule bez seksualizētām reklāmām, bez Fifty Shades Of Grey un bez interneta.
Tā ir pasaule, kurā nevienam bērnam grupiņā vai pagalmā nav viedtelefons ar interneta pieslēgumu un vēlmi šokēt apkārtējos ar neķītrāko / asiņaināko / perversāko / dīvaināko, kas nu kurā reizē ir atradies.
Tā ir pasaule, kurā bibliotēkās grāmatām ir vecuma ierobežojums un kurā puiši, nediskrētu radinieku vai paziņu samācīti, jau 12 gadu vecumā neizkliedz publiski neatkārtojamus piedāvājumus (bieži vien jaunākām) meitenēm.
Tā ir pasaule, kurā vairums vecāku ir spējīgi bez kautrēšanās, dusmošanās un pārmetumiem runāt un atbildēt uz bērnu jautājumiem par seksu, dažādām seksuālām orientācijām, masturbēšanu un visām pārējām lietām, kuru daļa sabiedrības spītīgi un maldīgi sauc par “netiklībām”.
Un tā ir arī pasaule, kurā trešdaļa jauniešu ar nestandarta seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti nav mēģinājuši izdarīt pašnāvību.

Bet tā nav pasaule, kurā mēs dzīvojam. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā nav izvēles, vai 12 (un bieži vien pat jaunāks) cilvēks par to visu uzzinās, un diemžēl vairums — ne no vecākiem.

Mēs dzīvojam skarbi vienkāršā pasaulē ar tieši divām izvēles iespējām — izglītot bērnus skolās, vai ļaut apgūt pašmācības ceļā, tai skaitā trial and error eksperimentos.