Izglītības panaceja

Vienmēr, kad piesauc izglītības panaceju, atceros, cik gadus man vajadzēja, lai pēc skolas beigšanas atjaunotu tās iznīcināto mācīšanās prieku.

Protams, ka izglītība ir risinājums. Problēma tikai tā, ka tiem, kas nesāk turīgi, izcili (talantīgi) vai kā citādi veiksmīgi, to ir diezgan nereāli dabūt.

Es bastoju matemātiku, lai mācītos programmēt. Bastoju fizklutūru, lai skrietu, rāptos kokos un mācītos, kā mest kūleņus uz asfalta un nesavainoties. Bastoju latviešu valodu un literatūru, lai paliktu mājās, lasītu grāmatas un rakstītu savus stāstus. Bastoju angļu valodu, lai ar vārdnīcu rokā tulkotu Sim City 2000 virtuālo avīžu rakstus. Bastoju mūziku, lai mācītos spēlēt ģitāru.

Rezultāts?

Atzīmes virs vidējā, domrakstu un diktātu kontroldarbos es pelnīju naudu, palīdzot čaklajiem un sekmīgajiem bērniem pareizi salikt komatus un man nekad nebija tik daudz īslaicīgu draugu, kā īsi pirms angļu valodas vai informātikas kontroldarbiem.

Diemžēl mana izturība nebija bezgalīga un ap pamatskolas beigām un vidusskolas sākumu es jau biju pārguris no mēģinājumiem sabalansēt skolu un mācīšanos. Padevos. Gāju uz visām stundām, cik nu spēju, toties mājasdarbus pārtraucu pildīt vispār — skolā atsēdēto stundu trulums “iesēdās” tā, ka nespēju gribēt neko vairāk, kā stulbi blenzt televizorā vai spēlēt videospēles (arī ne iet ārā vai jebkā citādi aktīvi izklaidēties vai izglītoties). Būtu bijis pieaugušais, to sauktu par apātiju vai depresiju; tā kā nebiju, sauca par slinkumu. Bastoto stundu skaits saruka dramatiski — līdz ar vidējo atzīmi. Ja pirms tam man bija grūtības dabūt sekmīgas atzīmes tikai tajos priekšmetos, kur pasniedzējiem bija svarīgs apmeklējums, tad tagad vājš biju visā.

Skumjākais ir tas, ka es vēl atceros, ar kādu prieku es bizoju uz skolu pirmajās klasēs. Labi atceros tāpēc, ka tikai pirms pāris gadiem es šo prieku tā pa īstam atguvu. Sajūsmu par katru jaunu iespēju kaut ko apgūt, baudu par to, kas sanāk un arī par to, kas nē, jo nav dzīvē nekā tāda, no kā nevarētu mācīties vai kas nebūtu treniņš. Un līdz ar šī prieka atgriešanos proporcionāli pieaug riebums pret izglītības sistēmu kopumā un pamat- un vidusskolu jo īpaši. Agrāk piekritu izplatītajam uzskatam, ka tā ir vienkārši lieta, kam jātiek cauri. Tagad uzskatu, ka tā ir kropļojoša spīdzināšana, kuras primārais mērķis ir bērnus “pieskatīt”. Līdz ar to loģiski, ka reti kuru tā pa īstam uztrauc, ja topošie cilvēki iemācās saņemt labu atzīmi, nevis labi izdarīt; iemācās iekalt vārdus, skaitļus un formulas līdz nākamajam kontroldarbam, nevis to vienu prasmi, kas ir vienīgais ceļš uz visām pārējām — mācīties.

P.S. Rakstu iedvesmoja kādu laiku atpakaļ dzirdētie komentāri par Re:Baltica “zivju fabrikas” rakstu un šodien uzpeldējušo 2012. gada informātikas valsts eksāmenu (http://www.onkulis.com/2013/05/27/eksamens-informatika-vidusskolai/).

3 thoughts on “Izglītības panaceja

  1. Nē, tas nav dēļ “pieskatīšanas”. Kājas tam aug daudz senāk, vairāk nekā pirms 100 gadiem, kad sākās Industriālā Revolūcija. Kas arī ir tas laiks, kad tika izgudrota “modernā” izglītības sistēma. Savam laikam tā kalpoja perfekti – tā ražoja labus fabriku strādniekus, kas arī bija vispieprasītākā izglītība. Mūsdienās… situācija ir citādāka. Diemžēl, skolas joprojām pieturas pie tradīcijām. :P

    Iesaku noskatīties iekš TED visus Ken Robinson video (http://www.ted.com/speakers/sir_ken_robinson.html). Ļoti skaisti un kodolīgi.

    • Jā, es zinu, no kurienes tas nāk un protams, ka tradīcijām ir liela inerce. Vienkārši tagad fabrikas strādnieki vairs nav arguments, tāpēc arvien biežāk nākas dzirdēt citu: “bet, ja bērnus nedzīs 8 stundas dienā būt skolā un neapkraus ar mājasdarbiem, tad taču viņi neiemācīsies strādāt un visu dienu vienkārši blandīsies pa ielām (un iekulsies nepatikšanās)”. “Arguments” paceļas tad, kad sāk runāt par stundu skaitu samazināšanu, dažādu priekšmetu aizstāšanu ar brīvprātīgiem/izvēles pulciņiem vai citām līdzīgām alternatīvām. Un daudzi uz šo sarkano siļķi uzķeras, jo aizmirst sev un citiem pajautāt, kāpēc šo problēmu (un par to, vai tā ir reāla problēma, arī vēl var diskutēt) būtu jārisina skolām. Izglītības sistēmai ir vispirms jāizglīto, jāiemāca mācīties; viss cits ir sekundārs un, ja traucē nevis papildina primāro, — atmetams kā nesvarīgs vai pat kaitīgs.

      • Jā, tradīcijām un inercei piemīt tendences izgudrot visvisādas atrunas. :( Cik daudzās vietās nevar sastapties ar to, ka zinātne jau sen pierādījusi pretējo, bet cilvēki joprojām stūrgalvīgi turpina lietot neefektīvas sentēvu pieejas… :(

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *