Vienkārša patiesība

Ja cilvēks apgalvo, ka ārpus viņa prāta kaut kas ir (eksistē, pastāv), bet kāds cits apgalvo, ka nē, tad savu taisnību ir jāpierāda pirmajam. Savukārt, ja pirmais to ir izdarījis, otrajam ir šie pierādījumi jāapgāž / jāceļ galdā savi, vai arī jāmaina sava pozīcija. Vai, kā minimums, jāpārstāj oponēt.

Izsakot jebkuru apgalvojumu — apstiprinošu vai noliedzošu — par to ir jāuzņemas atbildība: apstrīdējuma gadījumā pierādīt, pierādīt nespējas gadījumā mainīt vai vismaz atzīt, ka tā ir iekšējās pasaules sajūta, nevis pamatots viedoklis.

Protams, ir izņēmumi un īpaši gadījumi. Bet tā vispārīgi, vairumā ņemot.

Kāpēc šī elementārā patiesība ir kaut kas absolūti neizprotams un nepieņemams tik lielai daļai cilvēku (retorisks jautājums, protams)?

One thought on “Vienkārša patiesība

  1. Atbilde uz retorisko jautājumu: because obvous. Dažādiem cilvēkiem acīmredzamas/pašsaprotamas šķiet ļoti dažādas lietas. Nevis mazliet dažādas, bet neptverami plašā spektrā. Šī milzonīgā diference starp dažādu cilvēku acīmredzamībām ir tā, kas neļauj viegli vienoties par to, kas kuram kurā situācijā ir jāpierāda un kurš var gulēt uz “nu, ja tu nevari pierādīt, tad taisnība ir man”.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *