(Centos) īsi un vienkārši par ieguldījumiem un pensiju līmeņiem

Atruna

Neesmu finanšu speciālists un šis pilnīgi noteikti nav jāuzskata par zinātāja padomu. Taču apzināti melots nekas nav un pamatprincipi ir tādi, kādi ir. Vienkārši pirms kāda laika es nolēmu beidzot sākt interesēties par šo tēmu un sapratu, ka pirms tam mani uzskati ir bijuši ievērojami maldīgi pat par visvienkāršākajām pamata lietām. Tāpēc cenšos padalīties vismaz ar tām, jo, manuprāt, ieguldījumi nākotnei, un jo īpaši vecumdienām, ir viena no svarīgākajām lietām, ko vajadzētu apgūt.

Ievads

Kad cilvēki domā par pensijām, pārāk daudzi un pārāk bieži domā par krāšanu — krājkontā, zeķē, seifā. Un daļa no šiem cilvēkiem izdomā, ka, ņemot vērā neparedzamo un nereti straujo inflāciju, krāt naudu vecumdienām (skaitīt to pensijai) nav prātīgi. Loģika ļoti vienkārša: Ja es ielieku tur 10`000 € uz 50 gadiem, bet inflācija ir niecīgs 1% gadā, tad pa 50 gadiem tie būs 50% inflācijas jeb vesela puse(!) naudas vērtības būs izčibējusi (patiesībā 64%, jo matemātika). Savukārt, veikt ieguldījumus finanšu tirgū šķiet vēl neprātīgāk, jo visi taču zina, cik tur viss ir neparedzams, krīze var uzkrist un nauda pazust jebkurā brīdī un vispār, ko tad es no tā visa sajēdzu, tur lai iet ekonomisti.

Šie uzskati ir aplami, taču balstās uz patiesiem faktiem, tāpēc tos nav tik vienkārši apgāzt, kā pateikt “nē, tā nav”. Tāpēc es mēģināšu pēc iespējas īsāk un vienkāršāk savilkt trūkstošos punktus uz “i”, lai reālā situācija kļūtu skaidrāka. Es to ceru izdarīt 3 soļos: vispirms ātri nodefinēt, kas vispār ir “ieguldījums”, tad par to, kas vispār ir vērtspapīrs un beigās dažos vārdos pievilkt klāt, kāda tam visam saistība ar pensijām. Un tad vēl viena rinkopa par inflāciju. :)

1. Ieguldījumi vispār

Ieguldījumam ir divas galvenās īpašības:

1. To var nopirkt un pārdot.
2. Starp pirkšanu un pārdošanu vērtība var mainīties.

Tā kā jebkurai lietai, kam ir vērtība, tā var mainīties, tad sanāk pavisam vienkārši:

Jebkurš pirkums, kuru vēlāk var arī pārdot, ir ieguldījums.

Jā, arī visparastākās ikdienas lietas. Mašīna, māja, trauki, dators — fiziskas, paliekošas lietas, ko vēlāk var arī pārdot, ir ieguldījumi. Ēdiens, benzīns, veļas pulveris — tie netiek pārdoti, tos nopērk un izlieto, tāpēc tie nav ieguldījumi; tāpat arī pakalpojumi (auto mazgāšana vai remonts, elektrība).
Tā kā ieguldījumam (lietai) var mainīties vērtība, tad pārdošanas brīdī tas var nest peļņu vai zaudējumus, atkarībā no tā, vai tas tiek pārdots par lielāku summu, nekā tika nopirkts. Diezgan loģiski — ieguldījums, kas pārdošanas brīdī nes peļņu, ir labs ieguldījums, un tāds, kas nes zaudējumus — slikts.
No finansiālā viedokļa praktiski visi pirkumi ir slikti ieguldījumi — jo, neieguldot papildus darbu, gandrīz neko nav iespējams pārdot dārgāk, nekā tas ir nopirkts. Taču ikdienas lietās mēs neieguldām tāpēc, lai gūtu finansiālu peļņu, mēs tajās ieguldām, lai gūtu citus praktiskus labumus, kas nāk no tās izmantošanas. Tā ir galvenā atšķirība no finanšu tirgus ieguldījumiem.

2. Vērtspapīri

Tikko noskaidrojām, ka jebkurš pirkums = ieguldījums (kamēr vien tas nav pakalpojums vai patēriņa prece). Vērtspapīri arī ir preces, tikai mazliet abstraktākas par fiziskām lietām. Vienkāršākais piemērs — akcijas. Nopērkot akciju, tu nopērc daļu uzņēmuma. Burtiski. Nopērc visas akcijas, un tu esi nopircis visu uzņēmumu, tas pieder tev. Nopērc pusi no visām akcijām, un tev pieder puse uzņēmuma. Bet vairums cilvēku nepērk akcijas, lai iegūtu savā īpašumā daļu kaimiņa automazgātuves, bet gan tāpēc, lai vēlāk akcijas pārdotu un tādējādi nopelnītu.
Tā kā vērtspapīri nav fiziskas lietas, to vērtība nevar mainīties pati par sevi. Akcijas nevar saplīst, nolietoties, sarūsēt vai tikt pazaudētas. Akciju vērtība ir atkarīga no tā, cik vērtīgs ir uzņēmums, kas tās izdevis, un tā visu laiku svārstās. Tas nozīmē, ka:

Vērtspapīru peļņa vai zaudējumi rodas tikai pārdošanas brīdī.

Šis ir svarīgi. Cilvēki, kas iegulda vērtspapīros, regulāri runā par peļņu un zaudējumiem, taču ir svarīgi nošķirt — vai viņi runā par reālo peļņu, vai potenciālo. Ja kāds nopērk 100 akcijas par $10 (samaksā $1000), un tad to vērtība nokrītas uz $5, ir loģiski teikt, ka viņš ir zaudējis $500, bet ir svarīgi atcerēties arī, ka reāli viņš neko nav zaudējis, tikai potenciāli, kamēr nav šīs akcijas pārdevis. To vērtība turpinās mainīties, un tā atkal var uzkāpt līdz $10 vai pat $15, un tad pircējs būs nopelnījis $500 — bet joprojām potenciāli nopelnījis, nevis reāli. Tikai tad, kad nopirktās akcijas tiek pārdotas, var runāt par reālu peļņu/zaudējumiem. Līdz pārdošanas brīdim viss ir tikai teorija un potenciālitāte.
Vēl svarīgi ir arī šis:

Ilgtermiņā finanšu tirgus vērtība vienmēr pieaug.

Uzreiz jāpievērš uzmanība, ka “finanšu tirgus”, nevis “vērtspapīru” vērtība. Tas tāpēc, ka konkrēts uzņēmums var bankrotēt, vai ilgstoši stagnēt un peļņu nenest. Bet tirgus kopumā vienmēr iet uz augšu. Pēc katras krīzes seko straujš uzplaukums, un arī bez krīzēm pasaule turpina attīstīties; katra bankrotējuša uzņēmuma vietā nāk 3 jauni, zinātnieki turpina pētīt, izgudrot un radīt, ražotāji turpina ražot un optimizēt, informāciju tenholoģijas paver arvien jaunu produktu un pakalpojumu iespējas utt. Ja ieguldīts ir gana plašā vērtspapīru klāstā (to sauc par diversifikāciju), tad agrāk vai vēlāk peļņa vienmēr būs. Vienīgais jautājums — pēc cik ilga laika.

3. Pensijas

Kāds tam visam sakars ar pensijām. Ļoti vienkāršs:

2. un 3. pensiju līmeņi ir ieguldījumi vērtspapīros, nevis krājkonti!

Tajos netiek “likta” nauda, kas tur stāv un zaudē vērtību. Par naudu, kas tiek ielikta 2. vai 3. pensiju līmenī, tiek iegādāti vērtspapīri. Kādi vērtspapīri? Daudz un dažādi, pārsvarā dažādas akcijas un obligācijas. Obligācijas ir vērtspapīru veids, kuru vērtība svārstās vismazāk, savukārt akcijas — visvairāk. Bankas pensijām paredzēto naudu uztic saviem finanšu speciālistiem, kas tās iegulda vērtspapīros saskaņā ar saviem uzskatiem un klienta izvēlēto plānu. Plāni parasti ir 3 veidu: “aktīvie” (jeb “dinamiskie”), “sabalansētie” un “konservatīvie” (izmantojot Swedbank terminoloģiju, citās bankās tie saucas savādāk, bet būtība ir līdzīga). Tie atšķiras tikai ar to, cik ļoti laika gaitā svārstās to vērtība (konservatīvajos plānos ir maz akciju un daudz obligāciju, aktīvajos, jeb dinamiskajos — otrādi). Piemēram, ieguldot 1000 € aktīvā plānā, tā vērtība vienā gadā varētu nokristies līdz 900 €, bet nākamajā uzaugt līdz 1100 €. Ieguldot konservatīvajā plānā, tajos pašos gados vērtība varētu būt, attiecīgi, 990 € un 1010 €.
Šajā brīdī ir svarīgi atcerēties, ko mēs noskaidrojām iepriekšējā punktā — reāla peļņa un zaudējumi rodas tikai tad, kad vērtspapīri tiek pārdoti. Pensiju gadījumā pārdošana notiek naudas izmaksas brīdī. Tāpēc arī ieguldījumu plāna izvēle ir atkarīga nevis no kaut kādas mistiskas “gatavības riskēt”, bet gan no ļoti vienkārša apsvēruma — cik drīz nauda būs vajadzīga? Ja rīt sāksies krīze un ieguldījumi būs pilnīgi bezvērtīgi nākamos 5 gadus, vai tev būs nauda, no kuras iztikt un tu varēsi sagaidīt ekonomikas atkopšanos un vērtības kāpumu, neņemot ārā ieguldīto naudu? Ja atbilde ir “jā”, tad nekādi zaudējumi tev nedraud* un tu droši vari ņemt “visriskantāko” plānu. Ja atbilde ir “nē”, tad liec konservatīvā plānā. Tas neko daudz nenopelnīs, bet arī nezaudēs (un inflāciju apsteigs jebkurā gadījumā, skat. nākamo punktu). Jo vienīgais reālais risks ir zaudējumi no vērtspapīru pārdošanas (naudas izņemšanas) brīdī, kad to vērtība ir mazāka nekā pirkšanas brīdī. Protams, izvēloties svārstīgāku plānu, kad laika ir daudz, nedrīkst aizmirst laicīgi pāriet uz mazāk svārstīgu, kad sāk tuvoties izņemšanas brīdis.

* Runa ir par zaudējumiem no finanšu tirgus svārstībām. Neviens vērtspapīru ieguldījums nav pasargāts no bankas bankrota, nelabvēlīgiem likumiem, kara vai citām ārējām ietekmēm uz pašu ieguldītāju vai banku.

4. Inflācija

Šis ir viens no pozitīvākajiem ieguldījumu aspektiem. Mēs visi zinām, ka inflācija — tas ir slikti. Cenas aug, algas aug lēnāk, paliek grūtāk. Bet padomājam — cenas aug. Citiem vārdiem — lietu vērtība naudas izteiksmē kļūst lielāka. Vērtspapīriem arī ir vērtība… vai jau top skaidrs, uz ko tas velk? Vērtspapīri ir pakļauti tieši tai pašai inflācijai, kurai visas pārējās preces. Ja cenas aug, tātad aug arī vērtspapīru vērtība. Brīdī, kad nauda, ko tev izmaksā algā, sāks savu vērtību zaudēt, tā, kas ir ieguldīta, pieaugs par aptuveni tādu pašu apjomu. Un, tā kā peļnai nepieciešams pirkt lēti un pārdot dārgi, strauja inflācija ir īstais brīdis pārtraukt ieguldīt naudu vērtspapīros, lai tās paliek vairāk ikdienā, un, ja vajadzība spiež, pat pārdot daļu vērtspapīru — vērtspapīru peļņa no inflācijas vismaz daļēji atsvērs inflācijas radītos zaudējumus ikdienas finansēs. Tādējādi ar ieguldījumu palīdzību var laikus “apdrošināties” pret negaidīti strauju inflāciju, un arī vērtspapīros ieliktā nauda ne tikai nebūs zaudējusi savu vērtību, bet vistiešākajā veidā “gājusi līdzi” inflācijas radītajam vērtības pieaugumam.

Papildināts: pensiju līmeņi

Uj. Aizmirsu pierakstīt par pašiem līmeņiem. Tātad, ir trīs pensiju līmeņi:

1. Šis ir tas, ko parasti saprot ar pensiju. No darba algas nomaksātajiem nodokļiem tiek aprēķināts, cik vecumdienās izmaksāt. Šī sistēma ir problemātiska, jo 1) cilvēki dzīvo arvien ilgāk un attiecīgi pensijās aiziet arvien vairāk naudas un 2) summas tiek aprēķinātas konkrētos ciparos, kuri pēc vairāku desmitgažu inflācijas (vairumam) būs smieklīgi. Rezultātā valsts kasi pensijas slauc sausu, bet pašiem pensionāriem no tā labuma maz. Domāju, ka ar laiku šis līmenis tiks likvidēts vispār.
2. Šis līmenis ir summa, kuru valsts automātiski investē saņēmēja izvēlētā bankā un pensiju plānā. Investētā summa tāpat nāk no nodokļiem un ir atkarīga no algas.
3. Trešais līmenis ir tas, kurā katrs brīvprātīgi liek tik, cik var un grib. Par šīm iemaksām var saņemt nodokļu atmaksu.