Pagājušonedēļ biju Romā

Baigi daudz visādu vecu māju un būvju, un gandrīz visas brūk kopā. Laikam baigi slinki, vai vienkārši naudas nav remontam. :D

Ar lidmašīnu lidot ir +/- tieši tāpat, kā ar autobusu braukt, izņemot, protams, pacelšanos un nolaišanos. Diemžēl tās ļoti ātri beidzas.

Vispār ar lidmašīnām vienā ceļojumā (pirmie mūža lidojumi, starp citu) piedzīvoju, manuprāt, daudz variāciju. Lai nesanāk baigais penteris, mēģināsim pa punktiem. Tātad, paredzētu 4 gandrīz vienādu lidojumu vietā pieredzēju sekojošo:

• Lidmašīnas pacelšanos pēc plāna, kavēšanos minūtes 20-30, gandrīz stundas gaidīšanu un lidojuma atcelšanu.
• Lidojumu pa tiešo un ar pārsēšanos.
• Iekāpšanas vārtu maiņu pēdējā brīdī.
• Lidojumu pa dienu un pa nakti, pa košu sauli un sniegputeni.
• Lidojumu ar AirBaltic un Čehu aviolīniju.
• Iekāpšanu pa taisno lidmašīnā un rikšojot pa lidlauku, izkāpšanu pa taisno lidostā un caur autobusu, kas līdz tai aizved.
• Lidojumu ar bezmaksas uzkodām un bez.

Romā, lai no lidostas vispār kaut kur tiktu, vispirms ir jābrauc ar vilcienu līdz stacijai Termini, kas ir Romas centrs. 30 minūšu brauciens, kas maksā 11 eiro! Tieši tikpat maksāja 3 dienu bezierobežojumu biļete metro un autobusiem. Kāds kaut ko nav līdz galam izdomājis. :)

Trīs dienas pārtikām +/- no saldējuma, picām un Sprite. Katru reizi ēdām citā vietā, kā rezultātā puse no mūsu staigāšanas bija ēstuvju meklēšana, bet, tā kā Romā visādi arhitektūras pieminekļi ir uz katra otrā stūra pat pilsētā, tad nevarētu teikt, ka laiks būtu veltīgi iztērēts.

Bijām kaut kādā parkā, kur večuks sēdēja uz soliņa un praktizējās stabules (vai kā tamlīdzīgi skanoša) spēlē. Parks gandrīz tukšs, rudens lapas krīt, kopār ar stabules meldiņu kopējais iespaids diezgan sirreāls. Citā mini-parciņā netālu no metro ieejas un mūsu hosteļa kāds austrumnieks meditēja, kājās stāvot, rokas pret tuvējo kociņu pastiepis. Forši un ne mazāk sirreāli. :)

Viņiem vispār tur baigi daudz aziātu. Ir arī tumšādainie, bet aziātu daudz vairāk.

Satiksme viņiem ir tāda, ka nākamajā dienā pēc atgriešanās (piektdienā) Brīvības iela 18:00 likās pustukša. Pa gājēju pārejām ir jāiet pāri spītīgi, jo, ja stāvēsi ielas malā, neviens pat nesabremzēsies.

Hostelis bija ideālā vietā — vienu metro pieturu no centra (tādējādi izvairoties no pilna “tūristu nodokļa”), un tikai 5 minūšu gājienā no metro stacijas. Pats hostelis gan varēja piestrādāt pie tādiem sīkumiem kā dvieļi vai skapītis, jo faktiski mēs dabūjā tikai 2 gultas uz riteņiem(!), naktsskapīti un 3 krēslus visādi citādi pilnīgi tukšā istabā. Bet mēs tāpat 90% nomoda pavadījām, vazājoties pa pilsētu, tā kā principā pofig. :)