Kukurūzas pirmdiena

Jā, arī es apmeklēju KoЯn koncertu Arēnā Rīga. Bet, mēģinot apkopot iespaidus rakstiskā formā, domas katru reizi gandrīz nemanot aizplūst no konkrētā pasākuma apcerēšanas uz manu attieksmi pret masu pasākumiem un dzīvajiem koncertiem vispār. Tāpēc īsumā lai tiek arī šeit.

Es neesmu baru cilvēks, patiesībā pat ļoti izteikti nē. Man ir bail no svešiem cilvēkiem, man nepatīk un ir grūti ilgi stāvēt kājās, un, atrodoties kompresētā cilvēku barā, mani ātri vien pārņem viegla klaustrofobija. Tad nafig es vispār gāju uz pasākumu? Jo man patīk klausīties mūziku, un, kopš pats pa retam mēdzu iebakstīt ģitārai un nelabi ieķērkties, kad tā izdod kādu skaņu, mūzikas izpildījums dzīvajā (un/vai akustiskajā) mani ir sācis piesaistīt pastiprināti. Es neeju klausīties dzīvo mūziku, lai redzētu izpildītāju emocijas vai pats sajustu baigo pacilājumu tikai par to, ka “viņi ir tepat”. Es eju klausīties dzīvo mūziku, lai redzētu un dzirdētu, kā tā izskatās (izpildījums) un izklausās dzīvē.

Tāpēc arī uz Korn gāju bez īpašām emocijām, un tāpat arī atgriezos. Koncerts rullēja, mūzika rullēja, un man riktīgi patika. Nākošreiz gan noteikti mēģināšu tikt pie sēdvietas, jo visa tā grūstīšanās, sviedru smaka un stāvēšana kājās uz vietas >4 stundas novērš uzmanību no mūzikas un traucē pasākumu izbaudīt pilnībā.