May 20

Klaviatūru izkārtojumu jauninājumi

Tā kā man ir jāraksta franču valodas kursu noslēguma gala darbs, tad loģiski, ka es tā vietā atjaunoju klaviatūras izkārtojumus. Tagad gan latviešu, gan francūžu variantos ir vieni un tie paši specsimboli zem vieniem un tiem pašiem taustiņiem (franču vienīgi nav jēnas simbola, jo AltGr+Y jau ir aizrunāts ar Ÿ), un latviešu variantā pievienots arī Dvorak izkārtojums.

May 10

Franču QWERTY klaviatūras izkārtojums

Nokaitināja. Windows iebūvētais (kas laikam ir arī standarta) francūžu klaviatūras izkārtojums ir shit bez “the”, tāpēc uztaisīju savu. Ja tu nezini, kāpēc iebūvētais franču izkārtojums ir shit, tad priecājies, baudi svēto neziņu un izmanto šo. ja nu tomēr nevari atturēties, atver Google.com attēlu meklēšanas sadaļu un ieraksti “french keyboard layout” (jo bildes brēc sirdi plosoša melodiskā power-death-metal ritmos, kamēr vārdi ir kā Selgas cepumi, ko tev uz paģirām no veikala atnes dzēriena vietā).

Papildus info un fails šiten te.

Feb 15

Bērns

Šovakar skatos vecos sacerējumus. Šis varētu būt pēdējais, ko jebkad sarakstīju. 2007. gada 31. maijs.

Pulkstenis sit, sit laiku, spārda to un met pret pelēkajām sienām, cenšoties vai arī necenšoties trāpīt mana nedzimušā bērna sāpju un aizvainojuma pilnajiem, apvainojošajiem kliedzieniem. Pulkstenis sit, spārda un mētā, it kā laiku varētu nosist, nospārdīt vai iztriekt cauri sienai. Kliedzieni turpina lidot, atsisties pret sienām kā biljarda bumbiņas pret gumijotu galda malu, un saduras ar pulksteņa izvaroto laiku, sasien to un top tā sasieti. Sekundes miljonajā daļā tie ir visā laikā – no vistālākās pagātnes, kuru pat dvēsele atceras miglaini, līdz vistālākajai nākotnei, ko tā var nekad nepiedzīvot.

Es stūrī saraujos čokurā. Pirms sekundes miljonās daļas tā bija vieta, no kuras bēgt, jo tur visbiežāk trāpīja laiks un bērna raudas, taču nu jau ir vienalga. Ir vienalga, kad sāp tik ļoti, ka tu vairs nevēlies pat būt miris. Sāpju ir tik daudz, ka tās kā bieza sega pārveļas man pāri, sargājot no domu aukstuma kā sniegs sargā augus no temperatūras maiņām. Sāpes izolē mani no galvenā traucēkļa, visļaunākā ienaidnieka, kurš nekad neļauj atskatīties uz bērnu, aizbildinoties ar pagātnes atsaukšanas nelietderību un pasargāšanu no sāpēm. No sevis.

Cauri tumsai es dzirdu šņukstus. Kaut gan sāpju sega ir visapkārt, tā sākas tur, tieši tajā vietā, kur tumsa beidzas, tieši tur, kur es nevaru saskatīt, tā nav šo šņukstu iemesls. Es esmu.

Noliecies pār mazo radībiņu, kas sarāvusies čokurā raud, paslēpusi seju savās mazajās, līdz galam neattīstījušajās rociņās, es viegli pieskaros bērna plecam. Viņš nepakustas, tikai raudas uz brīdi pieklust.

“Kādēļ tu neļāvi man piedzimt, tēt?” caur asarām izšņukstētais jautājums stingri satver nazi, kurš veselu mūžību stāvējis iedurts manā sirdī. Viena kustība, un viss beigtos – vai nu ar dzīvi, vai nāvi. “Tu zini, kā es priecājos par iespēju dzīvot. No brīža, kad es vēl biju tikai mazs dīglītis, es priecājos par iespēju dzīvot. Es darīju visu, lai ātrāk varētu izaugt, bet neko nesasteidzu. Es negribēju piedzimt par ātru, negribēju, lai man kā trūktu, es gribēju, lai tu vari ar mani lepoties, tēt! Lai es būtu pilnīgs, tāds, kādu tu mani gribi redzēt, tēt, ak, ja vien tu spētu sajust! Sajust to prieku, ko es glabāju savā sirdī, to laimi, ko jutu, kad iedomājos, kā nākšu pasaulē un kā tu pasmaidīsi mani ieraudzījis! Sajust to svētlaimi, ko jutu es, iedomājoties tevi ar lepnumu sakām “Mans dēls!”, ak, tēt! Kādēļ gan tu neļāvi man piedzimt? Kādēļ tu pacēli roku pret mani, savu dēlu, un nokāvi? Vai es nebiju gana labs? Es varēju laboties, tēt, es varēju laboties! Tev pietiktu pateikt vienu vārdu, tēt, un es kaut par šūnu atpakaļ kļūtu, lai varētu sākt no gala, lai varētu kļūt tāds, kāds es tev patiktu! Es būtu kaut nomiris, lai vēlreiz piedzimtu tāds, kādu tu vēlētos mani redzēt, tēt! Nav nekā tāda, ko es nedarītu, lai tu ar mani lepotos, tēt… bet kādēļ? Kādēļ tu neko neteici, tikai klusējot pēķšņi novērsies? Tu zini, ka es nevaru piedzimt, ja tu to man neļauj… bet es nevaru arī nomirt, līdz galam nepiedzimis, jo arī to tu man neļāvi! Tu vienkārši pagriezi man muguru, tu iesviedi mani aukstā tumsā, kur es salu, neko neredzēdams ar acīm un nejuzdams ar garu… es visu laiku tevi gaidīju… es zināju, ka tu nāksi, es neticēju, ka tu varētu uzgriezt man muguru, es taču biju tavs! Daļa no tevis, tev bija jānāk! Es saucu tevi, tēt, es saucu tevi līdz vairs nespēju, es kliedzu līdz manas lūpas izkalta un rīkle kļuva jēla; es meklēju tevi, tēt, es skrēju līdz manas pēdas kļuva jēlākas par rīkli un ceļi vairs nespēja iztaisnoties; es stiepu rokas, tēt, stiepu, līdz tās izrāvās no pleciem un es vairs nevarēju tās pakustināt! Es gaidīju, kad tu tās satversi, ka tavs smaids padzīs tumsu, it kā tās nekad nebūtu bijis, un es varēšu piedzimt, tava smaida sildīts un aplaimots, dzīvot tev blakus un darīt pasauli gaišāku ikreiz, kad tu uz mani palūkotos, tēt, jo es būtu daļa tevis – es krātu sevī tikai gaišo, lai tev vienmēr būtu prieks manī lūkoties, tēt! Bet tu nenāci. Manas lūpas palika izkaltušas, mana rīkle un pēdas – jēlas, un rokas turpināja gulēt uz zemes, jo es nespēju nedz piecelties, nedz pakustināt tās. Kādēļ tu negribēji, lai es piedzimstu? Tu radīji mani ar tādu laimi un mīlestību, par kādu vien bērns var sapņot, tu devi man gaišumu kas miljoniem, miljardiem reižu pārspēja jebkuru kosmosa sauli visā esības laikā un telpā, tu mani iedēstīji kā gaismas sēklu, kas būtu izaugusi par spožāko gaismas ciedru tavā dvēseles dārzā, tēt! Kādēļ tu nocirti tam galotni, neļaujot nedz dzīvot, nedz mirt? Kādēļ tu uz visiem laikiem ieslodzīji mani šeit – aizmirstības tumsā, izkropļotu un nevarīgu, sāpēs un vientulībā? Kādēļ tu nenogalināji, ja jau man nebija lemts piedzimt, tēt, kādēļ!?”

Ko lai atbild? Ko lai stāsta bērnam par cilvēku bailēm, šaubām un vājumu? Kā lai pastāsta nedzimušam bērnam par ļaunumu, kas mīt pasaulē? Kā lai paskaidro bailes un to radīto nevarību? Kā lai liek nedzimušam bērnam saprast, ko nozīmē sāpju un pazemojuma sēkla, dēstīta vēl pavisam jaunā sirdī, cītīgi laistīta ar ļaunuma strūklām, mēslota ar naidu un smidzināta ar neiecietību un vienaldzību? Kā lai paskaidro no šādas sēklas radušos augu, kas tikai pēc vairākām mūžībām (kas vienādas ar milisekundēm un gadu tūkstošiem) apturēts no tālākas augšanas, tomēr jau izstepis savas saknes visos domu un jūtu ceļos, visās asins strūklās un dzīvības sulas avotos. Kā lai paskaidro, “kāpēc”? Kā lai runā, kā lai pasaka nedzimušam bērnam, ka augu dēstija un kopa citi, bet es neliedzu tam augt. Kā lai atbild, kad viņš atkal jautās “kāpēc?”, ja es pats to nezinu? Iespējams, ka es biju pārāk vājš, iespējams, ka domāju, ka augs dos man spēku atriebties tā dēstītājiem, ES NEZINU!!! Kā lai paskaidro nedzimušam bērnam to, ko es nezinu?
Tu paliksi šeit. Tu paliksi šeit, aizmirstības tumsā, izkropļots un nevarīgs, sāpēs un vientulībā. Ja es tevi nogalināšu, melnais augs atkal ziedēs, un otrreiz es to vairs nespēšu apturēt. Bet, kamēr tas ir manī, tu nedrīksti dzimt. Augs dēstīs savas sēklas tevī, un augs kopā ar tevi, un to nevarēs iznīdēt, jo tas būs kļuvis par daļu no tevis. Tu paliksi šeit, un turpināsi raudāt un kliegt savās sāpēs un vientulībā, līdz kamēr es būšu uzveicis melnumu sevī, un varēšu tevi laist pasaulē. Pēc vairākām mūžībām, kas vienādas ar milisekundēm un gadu miljoniem.

Es esmu sevi atradis. Es dzirdu, es jūtu, kā es salaužu tumšo sāpju kupolu, tuvojos sev un savam bērnam, sagrābju sevi, un vedu prom. Es aizliedzu sev ar viņu tikties. “Pagātne tikai traucē dzīvot. Tev ir jācīnās ar melno augu, nevis aiz sāpēm jāmeklē mīlestība.”

Pulkstenis vairs nespēj neko. Laiks mierīgi turpina savu plūdumu, un pulstenis turpina tikšķēt, vienmuļi monotonā ritmā atgremojot tos laika vilnīšus, kurus spēj norīt. Bērna raudas vairs nav dzirdamas, un klusuma garais īlēns, izdurts no vienas auss līdz otrai, sāpīgi vibrē, liekot smadzenēm pulsēt līdzi, ritmiski sitoties pret galvaskausu.

Esmu atkal normāls.